Iepriekšējos gadus cilvēki rūpīgāk ieklausījās brīdinājumos un Jaungada naktī suņus atstāja mājās. Bet šoreiz Suņa gadā daudziem šķita, ka mīlulis tomēr ir jāņem līdzi.
Suņu pazušanas cēloņi bieži vien meklējami saimnieka pašpārliecinātībā. Suns var pazust arī pieredzējušiem suņu saimniekiem, jo katrs rējējs ir citādāks un bailēs, panikā arī rīkojas citādi.
Visvienkāršākais un labākais risinājums ir uzrakstīt uz kakla siksnas vai žetona savu telefona numuru. Daudziem šķiet, ka visu atrisina suņa čips, bet tā nav. Ja čips nav reģistrēts, tad dzīvnieka meklēšanā tas nepalīdz.
Laiks iet, bet suns neatgriežas. Saimnieka izmisums aug. Ko darīt?
Suņi, kas noklīduši paši, parasti mēģina atgriezties vietā, kur pēdējo reizi redzējuši saimnieku. Tā gan rīkojas tikai suņi, kuri ir trenēti vai raduši izmantot savu ožu. Ja suns vairāk laiskojies uz dīvāna, tad cerēt, ka viņš apjukumā pēkšņi sāks meklēt pēdas, nevar.
Vēl mazāk cerību uz suņa patstāvīgu atgriešanos ir gadījumā, ja tas aizbēg bailēs.
Ja suni neizdodas atrast ātri, vajag apzvanīt visas tuvākās patversmes, nosūtīt fotogrāfiju un aprakstu. Lai visi zina, ka šāds suns tiek meklēts. Pievakarē vai nākamajā rītā atkal vajag atgriezties pazušanas vietā.
Daudz kas ir atkarīgs no suņa rakstura un šķirnes. Mežonīgāku, patstāvīgāku šķirņu suņi – haskiji, malamuti, basendži, arī bīgli – mēģinās izdzīvot paši un kontaktus ar svešiem cilvēkiem meklēs tikai tad, kad būs ļoti izsalkuši, tas ir, pēc 4-5 dienām. Savukārt socializēti, draudzīgi suņi pie cilvēkiem dosies jau pirmajās stundās pēc pazušanas.
Ja suns ir nokļuvis pie citiem cilvēkiem vai dzīvnieku patversmē, tādos gadījumos milzu iespējas atrast suni piedāvā sociālie tīkli: “Facebook”, draugiem.lv, “Twitter”.
Tāpat Latvijā ir izveidots specializēts dzīvnieku meklēšanas portāls – dzīvniekupolicija.lv. Tur var ievietot pazudušā dzīvnieka attēlu, aprakstu un sludinājumu izdrukāt.
Adrians Boldāns cer, ka lielu palīdzību dzīvnieku meklēšanā var sniegt jaunā aplikācija sadarbībai ar pašvaldībām – mobio.lv. Ja cilvēki par noklīdušiem dzīvniekiem ziņotu, tad to ātri uzzinātu ne tikai patversmes, bet arī saimnieks.
Pārsteidzoši – labākus rezultātus par sociālajiem tīkliem joprojām nodrošina pazudušā dzīvnieka bilžu izlīmēšana.
Sociālajos tīklos bildes un sludinājumi ir, bet cilvēki tiem nepievērš uzmanību. Ja to pašu sludinājumu izlīmē tuvējā autobusa pieturā, tad cerības, ka cilvēki to izlasīs, ir lielākas.
Galvenais ir nepadoties. Reizēm saimnieki savus suņus atrod pat pēc vairākiem gadiem - brīdī, kad visas cerības ir zudušas.
Daudzi vecāki suņi savus saimniekus ir zaudējuši kāda nepatiesa mīta dēļ. Sabiedrībā valda uzskats, ka veci un slimi dzīvnieki apzināti pamet mājas, lai kaut kur netraucēti nomirtu. “Tā nav taisnība! Veciem suņiem ir problēma ar to, ka viņi apjūk, viņu maņas vairs nav tik labas kā agrāk: viņi slikti redz, slikti saož, slikti dzird. Un viņi vairs nevar atrast ceļu atpakaļ uz mājām.
Viņi nonāk patversmē, raud un gaida savu saimnieku. Tāpēc no sirds gribu ieteikt – aktīvi meklējiet!
Tas nenozīmē atstāt vaļā vārtiņus ar tekstu – gan jau pats atnāks,” saka dzīvnieku patversmes "Ulubele" pārstāve Diāna Elekse
Turklāt varbūt suns nevar atnākt pats, jo kādi gādīgi cilvēki viņu ir nogādājuši dzīvnieku patversmē.
Suņa atrašana pēc vairākiem gadiem, protams, ir ļoti emocionāls notikums, bet vēl labāk ir, ja suni nepazaudē vai atrod ātri. Un šeit ļoti palīdz saimnieka telefona numurs uz žetona vai kakla siksnas. Tā uzrakstīšana prasa vien pāris minūtes un nemaksā neko, bet šiem dažiem cipariem kādreiz varbūt izšķiroša nozīme.
