Lindas ceļš pie miniatūrā amerikāņu aitu suņa nebija vienkāršs. Viņai bija ļoti iepaticies Austrālijas aitu suns, kurš bija viņas iepriekšējā suņa draugs un skolas biedrs. Patika viss – gan izskats, gan raksturs, gan intelekts.
Nāriņas un Ņūtona saimniece Linda stāstīja, ka vēlējās divus suņus, taču ar diviem lieliem austrāļiem mājās būtu izaicinoši. Tad nu atklājies, ka eksistē arī mazāki austrāļi – amerikāņu aitu suņi ar līdzīgu raksturu, tāpēc izvēle krita par labu šai šķirnei.
Lindas salīdzinājums, ka amerikāņu aitu suns ir tāds pats kā Austrālijas aitu suns, tikai mazāks, ir tuvu patiesībai, sprieda "Ķepa uz sirds", norādot, ka pagājušā gadsimta 60. gados ASV Kalifornijas štatā apzināti tika atlasīti maza auguma Austrālijas aitu suņi, lai izveidotu savu miniatūro Amerikas aitu suni, saglabājot arī austrāļa rakstura īpašības.
Šķirne bija reta, bet paradoksālā kārtā tā kļuva arvien populārāka. Daudzi gribēja tieši reto, mazāko austrāļa versiju. 90. gadu vidū šķirne kļuva populāra visā pasaulē – vispirms Amerikā, pēc tam Rietumeiropā. Latvijā joprojām šie suņi sastopami reti.
Miniatūrā amerikāņu aitu suņa šķirnes eksperte Olga Duduša raidījumam skaidroja, ka tas ir ganu suns un to dēvē arī par suni kompanjonu. Šim sunim vajag nodrošināt gan fizisko, gan mentālo slodzi.
Visos šķirnes aprakstos tiek izcelts mazo amerikāņu augstais intelekts, sportiskais ķermenis, kas ir gan muskuļots, gan plastisks, gan arī veikls.
"Viņi ir viegli apmācāmi suņi, diezgan viegli ar viņiem strādāt, trenēties, darīt jebko. Vienalga ko, ko jūs gribētu," sacīja eksperte, norādot, ka šī suņa saimniekam jābūt aktīvam un sportiski noskaņotam. Tas gan nenozīmē, ka obligāti kopā ar suni jāskrien. Var arī tam līdzās braukt ar divriteni vai vienkārši doties ikdienas pastaigās pa mežu.
"Šī šķirne ir ļoti orientēta uz cilvēku. Viņa [Olgas Dudušas suns – red.] visu laiku ir kopā ar mani. Mani pārējie suņi var paskriet kaut kur tālumā, viņa visu laiku ir pie manām kājām," par savu miniatūro amerikāņu aitu suni sacīja eksperte.
"Ja mēs gribam staigāt, mēs ejam staigāt, ja mēs gribam skriet, mēs skrienam, ja mēs gribam gulēt uz dīvāna, mēs gulēsim uz dīvāna. Un, ja es gribēšu gulēt tikai uz dīvāna, vai tas suns mierīgi gulēs? Jā, pielāgosies, pēc laika pielāgosies. Tā kā visi suņi principā," skaidroja Duduša.
Ja par šķirnes aprakstos minēto vieglo apmācību speciāliste piekrīt 100%, tad par iedzimto gana instinktu un drosmi gan domas dalās – visu tomēr izšķir ģenētika. "Tā ir diezgan drosmīga šķirne, bet var gadīties, ka viņi nav drosmīgi," viņa norādīja.
Kā šķirnes plusu speciāliste minēja ērtības saimniekam, jo mīlulis nav liels, to visur ērti var paņemt līdzi.
Vēl šķirnes aprakstos tiek uzsvērts spalvas skaistums un tās relatīvi vieglā kopšana. Suns var dzīvot nelielā dzīvoklī, labprāt spēlējas ar bērniem, satiek ar citiem suņiem un mājdzīvniekiem. Savukārt kā trūkumu min vieglo uzbudināmību – lai mazais amerikānis sāktu riet, nav vajadzīgs nopietns iemesls. Tāpat kā mīnusu nosauc šķirnes lielo aktivitāti – ja suns netiek nodarbināts, tas var rīkoties destruktīvi.
Nāriņas un Ņūtona saimniece Linda atzina – ja Ņūtonu atstātu bez darba un mācīšanas, viņš sagrauztu visu, kas ir mājās, jo nebūt nav dīvānā gulētājs. "Kamēr viņš ir nodarbināts, viņš mājās ir ļoti mierīgs, bet viņu vajag nodarbināt, lai viņš mājās būtu mierīgs," viņa atzina.
Linda nav vīlusies un par divu miniatūro amerikāņu aitu suņu iegādi joprojām stāsta ar lielu sajūsmu. "Es biju ieplānojusi – kad pirkšu kucēnu, vienu adoptēšu no patversmes (..). Tad es feisbukā ieraudzīju to postu [ierakstu – red.] ka Ņūtonu dod adopcijai, un nespēju atturēties. Tas bija kā izcila iespēja!"
Pēcāk viņai piedāvāts arī iegādāties Nāru – arī tā pie Lindas nonāca no kāda suņu audzētāja jau pieaugušā vecumā.
Ja iedziļinās, tad nekādu brīnumu nav – iepriekšējam Ņūtona saimniekam, kādam suņu audzētājam no Krievijas, suns bija kļuvis lieks, jo Ņūtons bija izaudzis pārāk liels. Lai arī tas iekļaujas šķirnes standartā, tomēr audzētājs gribējis mazāku.
Iepazīsti suņu šķirnes
