Tiešo sēju jeb bezaršanas metodi projektā "Life Craft" Dobeles novadā iemēģināja astoņas saimniecības, tostarp Aivars Cimermanis no Bērzes pagasta. Zemnieks Latvijas Radio uz lāpstas rādīja nelielu ziemas kviešu laukā izraktu zemes paraugu, kurā tagad ir krietni vairāk slieku nekā pirms pieciem gadiem.
"Sliekas es savā laukā vispār iepriekš neredzēju, kad šeit nebija tiešās sējas. Tieši tās resnās, kuras sauc par naktstārpiem," pastāstīja Cimermanis. "Re, vēl viena, četras jau. Piektā un sestā šeit vēl. Un tā augsne – lai mēs kādreiz teiktu, ka tā šādi dalīsies… Var redzēt – tas augšējais slānis – parasti, ja zemi apstrādā, tad tas būtu ļoti dubļains. Projekta pirmajā gadā, kad mēs mērījām augsnes blīvumu, tad sākumā tas palielinājās, bet pēc tam ik gadu arvien samazinājās."
Pirmajā gadā tiešās sējas metodi Aivars pielietoja vienā no saimniecības laukiem 20 hektāru platībā un tehniku saimniecība sākumā izmantoja kā pakalpojumu, bet jau otrajā sezonā iegādājās savu sējmašīnu un šo metodi sāka pielietot jau teju visās saimniecības platībās apmēram 320 hektāros. Lauksaimnieks secina, ka
bez ieguvumiem videi ir arī būtiski ekonomiskie labumi.
"Svarīgi ir tas, lai arī ražas līmeņi nekristos, un pagaidām pēc pieciem gadiem mums saimniecībā ražas līmeņi nav kritušies," uzsvēra Cimermanis. "Tiešajai sējai ir vajadzīga augu maiņa, jo, sējot atkārtotos sējumus, mēs sākumā mēģinājām, bet redzējām, ka rezultāti kļūst sliktāki. Līdz ar to, tā kā ceturtā daļa sējumu ir tauriņzieži, tad mēs arī redzam, ka varam ietaupīt slāpekļa minerālmēslus un kviešu sējumos mēs atkal varam lietot mazāk, jo tie tauriņzieži piesaista no atmosfēras slāpekli."
Sintija Ambote: Vai jūtams ekonomisks ieguvums ir arī tas, ka ar tiešo sēju mazāk uz lauka brauc tehnika?
Aivars Cimermanis: Jā, noteikti. Mums nav divi kultivācijas cikli, aršanas cikls, kas katrs patērē degvielu. Mēs iepriekš tērējām atkarībā no gada 40–50 litrus sējumu ierīkošanai, tad tagad tērējam 9–15 litrus dīzeļdegvielas. Būtiski, ka tā var ietaupīt arī laiku un nav jāstrādā pa naktīm, ar mazāk tehnikas vienībām un darbiniekiem paveikt to pašu."
Lauku konsultāciju centra eksperts Jānis Kažotnieks papildina, ka
testa saimniecībās ir uzlabojusies augsnes bioloģiskā aktivitāte, proti, tajā ir vairāk dzīvības formu, kā arī palielinājies organiskās vielas saturs, uzlabojies gaisa un mitruma aprites režīms.
Papildus visam saimniecības ievērojami samazinājušas CO2 izmešu apjomu.
"Ja mēs rēķinām ar Zemgalei tādu ne visai augstu sešu tonnu ziemas kviešu ražu un ja strādājam tradicionālajā tehnoloģijā, tad CO2 emisijas no viena hektāra ir trīs tonnas un 200 kilogramu. Ja mēs strādājam tiešajā sējā, tad emisijas ir tikai 680 kilogramu uz hektāru," pastāstīja Kažotnieks. "Tikai ir svarīgi saprast, ka tiešā sēja nav tikai neart. Tiešā sēja nozīmē, ka nenotiek vispār nekāda augsnes apstrāde. Tas, kas notiek tiešās sējas laikā, ka ar sējmašīnu tiek atgriezta vaļā vadziņa, kur iesēj sēklu, un pēc tam tā vadziņa tiek aizvērta ciet. Vienīgais šķērslis, ko es redzu, ir cilvēku konservatīvisms un zināšanu trūkums."
Citu metodi – bioogles iestrādi augsnē – testēja Ķekavas novada Daugmales pagasta bioloģiskais zemnieks Andris Mangulis.
Parauglaukumā piecus gadus tika audzēti kartupeļi, kāposti, sīpoli un citi dārzeņi. Lauksaimnieks gan secina, ka jāpaiet ilgākam laikam, lai tādējādi ielabotu augsni un celtu ražību.
"Mēs izvēlējāmies tādu diezgan neauglīgu augsni, kur es nebiju audzējis dārzeņus, tāda smilšaina vieta. Ņēmām kūtsmēslus, lai ielabotu pamatā augsni un klāt bērām attiecīgo kokogļu masu, un vienā gabalā nebērām ogles nemaz. Tad tajā laukā šķērsām audzējām dārzeņus un skatījāmies, salīdzinājumu," paskaidroja Mangulis. "Testējām tīri ražību un, protams, nav tā, ka tur uzreiz palielinās ražība, bet es uz to arī īsti necerēju, jo paies vēl kādi 10 gadi un tikai tad. Oglei vajadzētu lēnām uzlabot augsni."
Sintija Ambote: Tātad ražas ieguvumu pagaidām neredzat, bet kas notiek ar emisijām?
Andris Mangulis: Tas bija vairāk Dabas fonda skatījums, ka tādējādi šo oglekli var iestrādāt zemē. Jā, to visu var darīt, bet jautājums, vai tas ir baigi loģiski, jo tāpat ir vajadzīga baigā enerģija, lai to kokogli izveidotu.
Latvijas Dabas fonda eksperts Jānis Reihmanis iezīmē, ka bioogles iestrādi testēja trīs saimniecības 0,4 hektāru laukumā, izmantojot šo masu dažādās koncentrācijās.
"Mēs nedabūjām viennozīmīgus rezultātus. Bija gadi, kad nav nekādas sakarības ar ogles daudzumu, bet bija gadi, kad uz dažām kultūrām parādījās pozitīva korelācija," teica Reihmanis. "Savukārt, ja skatāmies uz monitoringu, tad kopumā šajās trijās saimniecībās esam piesaistījuši 1,87 tonnas CO2, plus mēs vienkārši ierokam ogli zemē un tādējādi izņemam to no aprites atmosfērā. Tīri no tirgus instrumentiem – to nav pamata darīt lielās platībās, jo iznāk dārgi un saimnieks uzreiz neredz ieguvumu. No klimata politikas viedokļa tas joprojām ir interesanti, bet tad tur ir jābūt kādiem finanšu instrumentiem, lai to veicinātu."
Lauksaimniecības metodes, kuras ļauj samazināt izmešus un praktiski ieteikumi to piemērošanai Latvijas apstākļos apkopoti arī rokasgrāmatā, kura drīzumā tiks publicēta, un materiāli būs pieejami arī Lauku konsultāciju centra un Latvijas Dabas fonda mājaslapā.
