Pelašķis dažādos apvidos ir saukts par eža puķi, siereni, mēra zāli, tītariņu un citos vārdos. Daži no šiem nosaukumiem vedina domāt, kur šī puķe ir izmantota.
Acīmredzot kādreiz ļaudis domājuši, ka ar pelašķi var ārstēt mēri vai ka tas derīgs govīm, lai būtu vairāk trekna piena.
Mūsdienās pelašķi atpazīst teju katrs, jo tas zināms gan kā klepus tēja, gan kā vēdera tēja, bet īpaši pelašķim piemīt asinis savelkoša īpašība, un stāsta, ka senos laikos pelašķi saberztā veidā pat lika uz brūcēm, kas gūtas no bultām. Grūti pateikt, vai tik liels spēks šai zālei piemīt, bet uz nelielām brūcēm noteikti var mēģināt.
Pelašķu tēja ir rūgtena, bet vērtīga. Pelašķis nav suga, kas augtu kādās īpašās pļavās. Tas nu reiz ir augs, kuru var atrast visur – pļavās, laukmalās, ceļmalās.
Pelašķi arī neziedēšanas laikā var pazīt pēc lapiņām, kas atgādina garenas smalkas spalvas, un ziedi ir sakārtoti kurvīšos, pelēkbaltā krāsā. Ja pelašķi salasa Jāņu pušķī, tad tas noderēs līdz pat ziemai, jo pelašķu ziedkopas ļoti skaisti izskatās arī sausās sakaltētās slotiņās.
Skaņu celiņa ierakstā piedalās multiinstrumentāliste Dace Straume.
Materiāls LSM.lv pirmo reizi publicēts 2017. gada 15. jūnijā.