Piesardzības princips vides tiesībās
"Vides fakti": Īsos vārdos, ko Satversmes tiesas spriedums par jaunāku koku ciršanu nozīmē?
Ilma Čepāne: Es domāju, ka tam ir ārkārtīgi liela nozīme tieši vides tiesību attīstībā un arī Latvijas politikā. Galu galā ir jāsaprot, ka vides prasības šodienas apstākļos nav nekādas dogmas un komunisma laika paliekas, kā to uzskatīja valdības pārstāvis šajā lietā. Šajā lietā izteiktie atzinumi, tāpat arī iepriekšējā prakse, kas ir diezgan bagātīga, runājot par Satversmes 115. pantu Satversmes tiesā, īpaši tajā laikā, kad es strādāju.
Es domāju, ka tā būs tāda mācību stunda valdībai un īpaši Zemkopības ministrijai.
Jūs tiesā bijāt uzaicināta kā eksperte un pētījāt to, kā vispār koku caurmēri tapa. Kāda bija būtība un jēga, kāpēc tie savulaik tika noteikti?
Jā, es izpētīju visu šo tiesību normas attīstību vēsturi. Paskatījos no pašiem pirmsākumiem 2000.gadā, kad tika pieņemts Meža likums. Sākotnēji no valdības nāca priekšlikums, ka kokus var cirst, tikai vadoties no vecuma. Tad nāca priekšlikumi, manuprāt, no mežu īpašnieku biedrības prezidenta, ka tomēr varētu ļaut arī kokus cirst ne tikai pēc vecuma, bet arī pēc caurmēra. Pēc caurmēra atsevišķos gadījumos, pastāvot labākiem augšanas apstākļiem, labākai kopšanai, šos kokus var cirst negaidot to vecumu, kad viņi ir sasnieguši šo caurmēru. Ilgus gadus tā bija, un Ministru kabinets tā bija noteicis.
Bet tad, manuprāt, sākot ar 2016.gadu, valdība, galvenokārt pēc Zemkopības ministrijas priekšlikuma izdomāja, ka šeit vajadzētu tabulu, kur koku ciršanas caurmēri tika noteikti, kas faktiski bija ļoti līdzīgi ar vecumu, kāds bija arī Meža likumā ielikts, ka to vajadzētu samazināt. Vienkāršā valodā izsakoties, varētu cirst jaunākus kokus un tievākus kokus. Tam iebilda dažādas nevalstiskās vides organizācijas, iebilda arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs (visi ministri iebilda) šim priekšlikumam, jo nebija veikts nepieciešamais, kā likums paredz, stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums. Pirms tam pastāvošajos dokumentos, proti, tā saucamie mežu politikas pamatvirzieni, tajos nekas nebija rakstīts, ne arī pieminēts (arī vides pārskatā), ka varētu būt šāds ciršanas veids.
Neskatoties uz to, ka nekas tāds nebija veikts, sākot no 2016.gada, pēc tam laikam bija 2019. gadā, vienmēr izdomājot kaut kādus jaunus iemeslus, no sākuma jāpalielina koksnes apjoms, pēc tam, ka jācērt vecie koki, jo tie saražo pārāk daudz CO2, un beigu beigās kādam ienāca prātā ģeniāla doma, proti, ir sācies karš Ukrainā, mums nepietiek šķeldas, šķelda ir ļoti dārga, līdz ar to tagad galvenais iemesls, mērķis, ka šie koki jācērt, jo būtu mums jāpalielina šķeldas apmērs.
Principā iznāk tā, ka savulaik, kad caurmērus noteica bērzam, eglei un priedei, tā būtība bija pilnīgi cita? Nevis nocirst jaunākus kokus, bet bija atsevišķi izņēmuma gadījumi ar zemi, kuri kvalitatīvāka augsne, koki aug ātrāk, līdz ar to nav jāgaida tas vecums. Sanāk, ka būtība šiem noteikumiem bija pilnīgi cita?
Es tā sapratu. Es neesmu mežsaimnieks un man grūti pateikt, bet es tā to sapratu.
Toreiz zemkopības ministrs bija Kaspars Gerhards.
Gerharda kungs ir Nacionālajā apvienībā, kuriem būtu jāsargā nacionālās vērtības, ar ko mēs Latvijā varam lepoties. Mēs varam lepoties ar dabas vērtībām, kas Eiropā ir iepriekšējos gadu desmitos iznīcinātas. Tagad viņiem ir ļoti stingri jādomā par to atjaunošanu. Bet mums taču ir vēl daudzas lietas saglabātas. Es domāju, ka tā ir viena no nacionālām vērtībām.
Vēl ļoti interesanti, Gerharda kungs pēc sprieduma teica – šeit tiesa ir nepareizi lēmusi, ir jāņem vērā arī Satversmes 105.pants. Jā, Satversmes 105.pants paredz tiesības uz īpašumu. Bet tajā pašā laikā arī vēl citi panti paredz (116. pants), ka šīs īpašumtiesības sabiedrības interesēs var ierobežot. Es domāju, to viņam būtu jāsaprot. Atsevišķi politiķi Nacionālajā apvienībā virzīja priekšlikumus, lai sašaurinātu prasības Baltijas jūras Rīgas līča aizsargjoslā, runājot par būvniecību un arī biotopu aizsardzību. Bet tās taču arī ir nacionālās vērtības. Mums brauc ārzemnieki un skatās tieši šīs mūsu dabas vērtības lielā mērā.
Satversmes tiesa, lemjot par jaunāku koku ciršanu, norādīja, ka valdība savā lēmumā nav ievērojusi piesardzības principu. Un šobrīd, iespējams, tieši tas pats notiek ar biotopu kartēšanu. Kā jūs to redzat? Mums ir apzināti Eiropas nozīmes aizsargājami biotopi, bet tajā pašā laikā, kamēr tas viss vēl nav pieņemts valdības līmenī, mēs varam viņus zāģēt ārā. Vai tas ir normāli, vai tā ir normāla prakse?
Es domāju, ka tā nav normāla prakse. Arī šajā gadījumā būtu spēkā piesardzības princips vispirms. Tiesa pateica, ka ir ļoti daudz un dažādi viedokļi, kādas šīm darbībām var būt sekas gan uz dzīvo radību, gan uz Eiropas nozīmes biotopiem. Tas viss ir jāizsver. Ļoti nepamatoti tiesas sēdē no Ministru kabineta puses pārstāvis savā atbildes rakstā bija uzrakstījis, ka jūs neviens no nevalstiskajām organizācijām neesat pierādījuši, ka šeit varētu rasties kāds būtisks kaitējums.
Piesardzības princips vides tiesībās paredz pilnīgi kaut ko citu – neradīsies kaitējums, tas ir jāpierāda darbības plānotājam, proti, Ministru kabinetam, proti Zemkopības ministrijai.
Latvija kā zaļa valsts – mīts
Jūs savas karjeras laikā ne vienu reizi vien esat iestājusies par vides interesēm, bijusi arī politikā. Ja jūs skatāties no malas uz to visu, kā jūs redzat, kā mums vispār iet ar vides interešu aizstāvību Latvijā?
Man diemžēl jāsaka, ka šobrīd ļoti slikti. Jo
faktiski mums Latvijā nav politiķu, kas varētu cienīgi aizstāvēt zaļo politiku.
Mēs sevi sludinām par zaļu valsti, bet tas ir mīts. Mēs esam vieni no pēdējiem, kas izpilda šīs vides aizsardzības prasības. Es domāju, ja mēs nebūtu Eiropas Savienībā, es nezinu, kas šeit notiktu. Man ļoti grūti ir spriest, jo mēs faktiski tikai to minimālo darām, ja mūs no Eiropas puses kaut ko piespiež darīt, piemēram, sargāt aizsargājamos biotopus. Mēs nogaidām, kamēr iesāk kaut kādu pārkāpuma procedūru, un tad bailēs, lai nebūtu valstij jāmaksā soda naudas, tad mēs tikai kaut ko darām.
Es domāju, ka vaina ir tāda, ka nav tādas adekvātas politiskās partijas, jo es nezinu, kāpēc, piemēram, ZZS joprojām ir saglabājuši zaļo nosaukumu, jo viņu pašreizējais ministra kungs sludina tādas lietas, ko nekad zaļi domājošs cilvēks nesludinātu. Mēs taču esam attīstīta, demokrātiska valsts. Bet šajā ziņā mums absolūti neiet. Šodien vides prasības, zaļā politika, pateicoties tam, ka mums nav neviena tāda politiķa, kas uzdrīkstētos un kuru arī klausītos skaļi runāt par šīm problēmām.
Šodien visu toni nosaka Zemkopības ministrija. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija mēģina spirināties pretī, bet acīmredzot viņiem nav tāda ietekme, vai arī nav tāda vēlēšanās.
Arī par šo Satversmes tiesa spriedumu par jaunāku koku ciršanu, zemkopības ministrs jau ir paziņojis, ka virzīs vēlreiz. Tas nozīmē, ka pēc tiesas sprieduma ir mācījušies, ka nav juridiski pareizi pieņemts, bet nav stāsts par būtību?
Es domāju, ka viņi nav sapratuši vispār šo būtību. Ņemot vērā, ka jurisprudence, īpaši judikatūra Satversmes tiesā ir tādā sarežģītā valodā, es domāju, ka viņiem vajadzētu uzaicināt kādu kompetentu juristu, kas viņiem izstāsta, kāda ir šī sprieduma jēga un nozīme pašreizējos apstākļos. Es domāju, ka viņi ir sapratuši, ka procedūra šajā gadījumā ir jāievēro. Acīmredzot tiks veikts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums.
Bet, vai tiks pieaicināti neatkarīgi eksperti, to mēs redzēsim. Vai tiks pieaicināti eksperti, vai arī būs tikai savējie eksperti. Kā tiesas sēdē atklājās, faktiski no biologiem, no ornitologiem eksperti netiek pieaicināti. Arī konsultatīvās padomes, tur nospiedošā vairākumā (..) visur ir mežsaimnieki, mežrūpnieki, bet no vides jomas tur ir ļoti maz ekspertu.
Cerība uz lielāku izpratni sabiedrībā?
Noteikti ir stāsts arī par sabiedrisko domu. Mēs redzam, ka tiek kultivēts viedoklis, ka veci meži ir kaut kas slikts, kaut kas nederīgs. Pat bērniem skolās īstenībā jau to tagad māca un stāsta. Vai tas ir pareizi?
Tas būtu ļoti bēdīgi, ja mežu kā Krauzes kungs salīdzina ar burkānu lauku, kur ir raža jānovāc. Kas tad burkānu laukā vai kartupeļu laukā dzīvo? Kolorādo vaboles vai kādi citi kaitēkļi. Mežs taču nav tikai baļķi. Mežs nav tikai koksnes ieguve, mežs taču veic arī dažādas citas funkcijas.
Ko jūs cilvēkam parastajam ieteiktu, ja rūp visas šīs vides intereses, ko iesākt, kā darboties, kā palīdzēt?
Es esmu stingri pārliecināta, ka jāsāk mācīt, kā attiekties pret dzīvo dabu, kā taupīt dabas resursus, ir jādomā jau vecākiem ģimenēs, pēc tam skolā. Ko es daru. Mēs, piemēram, ģimenē visi šķirojam atkritumus. Protams, nepirkt tik daudz drēbes, un mest ārā visas tās lētās. Tas varbūt ir pārāk ekstrēmi, piemēram, prasīt no jauniešiem, kuriem gribas pucēties, bet es domāju, ka izziņas avoti ir pietiekami.
Šodien liela daļa jaunatnes, un es arī priecājos, man arī studenti ir tādi, kas pievērsušies šīm problēmām, un mēs vēl šodien sazināmies, kuri ir aizgājuši strādāt tiesās, valsts pārvaldē, kuri saprot šīs lietas. Man ir prieks par šiem studentiem. Tas nozīmē, ka es neesmu veltīgi visu savu enerģiju ieguldījusi strādājot, piemēram, augstskolā par profesori visus šos gadus. Es ļoti priecājos, ka Laura Liepas advokātu birojs šajā gadījumā tiesā neprasīja nekādas atlīdzības. Strādāja par velti. Es nezinu, cik valdība samaksāja tam advokātam, nu labi, es neizteikšos par viņa zināšanām vides tiesībās.
Principā ir cerība, ka būs labāk?
Cerība ir, jā.
