Pūču pētniecību pārņēma no tēva
Latvijā jebkad konstatētas ir 13 pūču sugas, bet ne visas no tām ir pierādītas kā ligzdotājas, tātad daļa pie mums ir tikai viesi.
Regulāri Latvijā ligzdo sešas pūču sugas. Visbiežāk sastopamā ir meža pūce, tai seko ausainā pūce, bet jau krietni retāk ieraugāmas ir urālpūces, apodziņi, bikšainie apogi un ūpji.
Pūču pētniecība ar metodisku un sistemātisku darbu Latvijā sākās pagājušā gadsimta 80. gadu beigās 90. gadu sākumā, kad sākās uzskaites parauglaukumos, no kurām varēja iegūt informāciju par pūču populācijas blīvumu, sastopamību un sastopamības pārmaiņām tādā standartizētā formā.
Jautājumi, kas pētīti jau toreiz, bija pūču skaits, skaita izmaiņas un vispārējās, vienkārši pierādāmās saistības, kas pūču skaitu ietekmē.
"Esmu dzimis 1990. gada beigās, līdz ar to es nepiedalījos tā laika notikumos, bet esmu pateicīgs, ka mans tēvs toties bija viens no pamatlicējiem šiem jautājumiem, un ļoti labi, ka viņš šo informāciju ir uzkrājis un darījis to daudzmaz standartizēti," stāstīja Avotiņš.
Laika gaitā pētniecībā, protams, daudz kas mainījies – šobrīd daudzas aktivitātes notiek stingri zinātniskā ietvarā, jo ir konkrēti jautājumi, uz kuriem mērķtiecīgi tiek meklētas atbildes, kas nav iegūstamas ar nejaušām pieejām.
Pūču barošanās iespējas
Avotiņa promocijas darba nosaukums ir "Latvijā regulāri ligzdojošo pūču aizsardzības ekoloģija", un tajā viņš analizējis pūču aizsardzībā nozīmīgus aspektus Latvijā no 1990. līdz 2021. gadam. Galvenais, ko viņš vērtēja, bija pūču dzīves vide un barošanās iespējas.
"Lielā doma, lielā hipotēze apakšā vai pētījuma jautājums bija saprast, kas nosaka pūču sastopamību Latvijā. Attiecīgi šīs sastopamības pārmaiņas gan starp gadiem, gan laikā un telpā kopumā. Tā varbūt ir tāda matemātiski domājošāka pieeja, kas ir liela atšķirība no tā, kā tas notika pirms manis.
Tā kā pūces ir plēsēji, mums ir jāsaprot, kas notiek ar viņu barības objektiem," skaidroja Avotiņš.
Pūces, kā zināms, barojas ar pelēm, bet ne tikai – arī ar kurmjiem, strupastēm, ciršļiem un citiem mazajiem zīdītājiem. Ir pūču sugas, kas pārtiek tikai no viena konkrēta mazā zīdītāja.
Piemēram, ausainajai pūce vairāk nekā 90% barības objektu ir strupastes – tieši Microtus ģints strupastes. Tas nozīmē, ka jebkas, kas notiek ar šīm strupastēm, tiešā veidā ietekmē ausainās pūces. Protams, ar zināmu noilgumu.
"Tajā pašā laikā ir sugas, kuras ir ģenerālisti – tās attiecīgi nav specializējušās, tās izmanto plašāku barības spektru. Protams, pastāv kaut kādas preferences un priekšrokas došana. Teiksim, ja ir pieejamas Microtus ģints strupastes, tad labāk barosies ar tām, bet ģenerālisti arī tad, ja nav šo strupastu, var baroties arī ar citām strupastēm, ar ciršļiem, var arī putnus ēst, kaut vai sliekas lasīt un maijvaboles ķert," skaidroja Avotiņš.
Šie ir aspekti, kas ir jāņem vērā, pētot arī dzīvotņu ietekmi uz pūču sastopamību. Dzīvotņu pētījumi ir ļoti svarīgi, vērtēja Avotiņš. Atsevišķās aprindās var dzirdēt, ka jebkuram organismam, sevišķi plēsējam, sastopamību nosaka barības pieejamība, un kaut kādā ziņā tā tas ir, bet kas nosaka barības pieejamību? To nodrošina dzīvotne un dzīvotņu aizsardzība.
"Ausainajai pūcei ir diezgan labi tajā izpratnē, ka tā ligzdošanai visbiežāk izmanto vārnu ligzdas, un vārnu populācija ir liela un stabila. Bet ligzda jau ir tikai daļa no dzīvotnes, ar ligzdošanas vietu kā struktūru vien ir par maz. Laba dzīvotne ietver gan vidi, kurā baroties, kurā izdzīvot, pārziemot, gan pašu ligzdu kā struktūru," skaidroja Avotiņš.
Šajā ziņā ausainajai pūcei nav paveicies, jo strupastu skaits Latvijā dažādu iemeslu dēļ šobrīd ir ievērojami samazinājies.
Pūču dzīves vide
Pārējās Latvijas pūču sugas, izņemot ūpi, vairāk saistītas ar dobumiem. Lielai daļai sugu tas ir pašu izmērs, kas pieprasa arī lielu dobumu, kas attiecīgi pieprasa lielu koku. Ja mēs neļaujam kokiem sasniegt piemērotu diametru, tad nav ligzdošanas vietu, skaidroja Avotiņš. Bet ne tikai pašu izmērs ir noteicošais, kāpēc pūcēm svarīgi ir tieši lielie koki.
"Apodziņš ir mājas strazda izmēra pūce, bet, jo mazāks ir organisms, jo sarežģītāk ar termonoturību. Jo pūces ir kupli putni, ar kuplu spalvu tērpti tieši šīs termorgulācijas nolūkam, bet apodziņš ir vairāk kā strazds, nav tik uzpūsts, tāpēc, lai ligzdā nodrošinātu termonoturību un pats varētu labi izdzīvot, apodziņš izvēlas lielus kokus, kuros dobumi ir dziļi iekšā – tuvāk serdei," skaidroja Avotiņš.
Ir tikai dažas dzeņu sugas, kas veido tik dziļus dobumus, tik dziļi iekšā kokā. Tas, piemēram, ir trīspirkstu dzenis, kurš atkal ir saistīts ar veciem, plašiem mežu masīviem, kuros ir lieli un veci koki, un līdz ar to arī piedzīvo grūtības.
"Es nevēlētos izcelt kādu vienu sugu kā visietekmētāko. Jebkura suga, kurai ir nepieciešami maz traucēti, lieli mežu masīvi, kuros ir tajā skaitā lieli koki, ir apdraudēta," atzina Avotiņš.
Lai pūču populāciju atjaunotu un sasniegtu stabilu līmeni, primārais ir atjaunot to dzīvotnes, bet tas būs izaicinošs pasākums, atzina Avotiņš, jo tam ir nepieciešams laiks – lai mežs būtu simtgadīgs, pēc tā iestādīšanas ir jāpaiet 100 gadiem.
"Tas mans secinājums ir, ka primāri ir nepieciešama dzīvotņu aizsardzība, bet tas nenozīmē vienkārši nosaukt kādu teritoriju par pūču dzīvotņu aizsardzības vietu. Ar nosaukumu nepietiek, ir nepieciešami atbilstoši aizsardzības mehānismi un pasākumi, apsaimniekošanas pasākumi – tajā skaitā mežos. Jo šobrīd mums aizsargājamās teritorijas ir tik, cik ir, bet, ja mēs paskatāmies, kas notiek ar mežaudzēm un mežiem tajās, tad procesi kopumā ir minimāli atšķirīgi no tiem, kas ir ārpus šīm aizsargājamajām teritorijām attiecībā uz mežsaimniecību.
Respektīvi nosaukumam nav nozīmes, svarīgi ir faktiskie pasākumi, kas tiek veikti šajās teritorijās," secināja Avotiņš.
Pūču dzīvotņu aizsardzībai piemērotākie aizsardzības režīmi ir dabas lieguma un dabas rezervāta zonas ar aizliegtu mežsaimniecisko darbību, uzskata pētnieks.
