Dzelzs tiltu, ko vēlāk pārdēvēja par Zemgales tiltu, uzcēla 1872.gadā, lai ar vilcienu no Rīgas varētu sasniegt Tukumu un Jelgavu. Tilts bija īpašs, jo tas bija pirmais dzelzceļa tilts Latvijas teritorijā.
Tiltam bija astoņi laidumi, kas gāja pāri upei, un vēl divi laidumi, kas atradās abos upes krastos. Vēl tiltam bija izvirzīta vidējā daļa, kas bija paredzēta tam, lai liela izmēra kuģi varētu izbraukt Daugavu, tāpēc vidējo daļu varēja atvērt.
„Tiesa, kā vēsta tā laika avoti, tas esot bijis ļoti neizdevīgi, jo gājējiem un braucējiem esot bijis jāgaida gandrīz pusstunda, kamēr tilts uz vienu pusi atveras un pēc tam aizveras ciet,” stāstīja Rīgas vēstures un kKuģniecības muzeja vēsturniece Zita Pētersone.
Zemgales tilta mūžs gan nebija ilgs, jo to postījuši gan kari, gan plūdi.
Tilts Otrā pasaules kara laikā cieta tik ļoti, ka tika izlemts, ka to vairs neatjaunos, tāpēc arī šobrīd Daugavā var redzēt šos tilta balstus.
Uzņēmējam Jevgēņijam Gombergam ar domubiedriem savulaik bijusi iecere par privātiem līdzekļiem tiltu atjaunot. Tas gan nozīmētu, ka par tilta šķērsošanu būtu jāmaksā.
„Toreizējais mērs Gundars Bojārs to it kā atbalstīja, bet ne ļoti aktīvi. Līdz ar to toreizējais attīstības departamenta vadītājs Vilnis Štrams piebremzēja, teica, ka mēs tur konkursus rīkosim. Vēl man teica, ka nav likuma par maksas tiltiem, ceļiem un tā tālāk. Uz ko es tikai pajautāju - jūsuprāt, Lielupes tilts, vai tas nav maksas? Lai to šķērsotu, ir jāmaksā,” atcerējās Jevgēņijs Gombergs.
Arī par Zemgales tilta šķērsošanu savulaik ratiņstūmējiem, vienzirga vai divzirgu pajūgiem bija jāmaksā 5-10 kapeikas, savukārt gājēji to izmantoja bez maksas.
Ideju par maksas tiltu Gombergs jau sen ir atmetis.
Tomēr viņš aizvien ir pārliecināts, ka šāds tilts un līdz ar to pārbūvēta 11.novembra krastmala ievērojami samazinātu sastrēgumu problēmu Rīgā.
„Ziniet, nevar aplaudēt ar vienu roku. Bez kāda atbalsta no domes vai augstāk mūsu valstī tu viens pats šādu projektu nevari pacelt. Faktiski šī doma tagad ir nolikta kastē un, cik es zinu, tā nav Rīgas domes prioritāte,” atzina Gombergs.
Tikai nesen sakārtotas īpašumtiesības par to, kā pārziņā atrodas Daugavas ūdens un kam īsti pieder Zemgales tilta vēsturiskie balsti.
Bet ideja par Zemgales tiltu nav atmesta, tomēr vismaz līdz 2030.gadam tilta atjaunošana nav Rīgas domes prioritāšu sarakstā.
„Mūsuprāt, īslaicīgi šie balsti būtu izmantojami kaut kādām publiskām funkcijām. Ja nemaldos, 1999.gadā bija apsekojums un eksperti secināja, ka balsti ir diezgan sliktā tehniskā stāvoklī un, ja tiktu veidots jauns tilts, tie būtu stipri jāpārveido un jāpastiprina. Tai esošā veidolā viņi tādi nepaliktu. Bet īslaicīgām būvēm, kurām nav nepieciešama tik liela slodze, iespējams, tos vēl varētu izmantot,” apliecināja Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Pilsētas attīstības pārvaldes vadītāja Ilze Purmale.
Ideja par Zemgales tilta atjaunošanu joprojām ir dzīva. Tiesa, ieraudzīt šo tiltu savām acīm, iespējams, varēs tikai ļoti tālā nākotnē.
