Vēsturiskos dokumentos saukta par Odzen, Odszee, Odensee, tagad zināma kā Odziena – Pļaviņu novada Vietalvas pagasta apdzīvota vieta, kuras ievērojamākā būve ir neogotikas stilā celtā pils.
Vecās skaistules modināšana dzīvei
Pirmais iespaids par to, ka Odzienas pils ir pamesta un lēni drūp aizmirstībā, ir maldīgs. Tagad jau dažus gadus SIA "Odzienas pilsbrūzis" valdes priekšsēdētājs Aivars Skābarnieks soli pa solim modina veco skaistuli jaunai dzīvei. Uzdevums nav no vieglajiem, jo savulaik pils pamatīgi cieta 1905.gada muižu dedzināšanas vilnī. Arī padomju gadi un laiks pēc atmodas, kad te bija gan dzīvokļi, gan kinozāle, ir darījis savu.
Atjaunošanu arī apgrūtina fakts, ka ļoti maz ir saglabājušies attēli un dokumenti, kas stāsta par pils interjeru.
Tāpēc tagad kungu namā soli pa solim tiek atjaunotas zāles; lustras un mēbeles to iekārtošanai tiek iegādātas antikvariātos, skatot pēc citu 19.gs. otrās puses piļu "ģīmja un līdzības".
"No āra ir daudz fotogrāfiju saglabājušās, no iekšas nevienas. No pils laikiem nekas nebija palicis iekšā," sarunā Latvijas Radio raidījumā "Latvijas pērles” stāsta Aivars Skābarnieks.
Skābarnieks arī atkāj, ka padomju laikā pilī bijis Vietalvas pagasta kultūras centrs, vienā zālē bijusi skatuve, citā kino rādīts. Viņš min zilo un zaļo zāli – šādus nosaukumus pils telpas ieguvušas mūsdienās pēc saimnieku veiktā krāsojuma. Kā bijis baronu laikā, nav zināms.
Impozantā celtne Vidzemes laukos
"Odzienas pils būvēta mauru stilā, bij viena no impozantākajām lauku celtnēm Vidzemē. To jaunībā bija cēlis vecais fon Brimmers un ieguldījis šinī meistardarbā lielu kapitālu. Valdonīga un mirdzoša, šī pils pievilka gājēja skatienu. Lepni tā pacēlās pār purvaino apkārtni un mežiem un plandīja karogu ar fon Brimmeru dzimtas vapeni. Tornis, ietverts dzelzs mežģīnēm, bij augsts, un to redzēja tāļa apkārtne,” – tā 20.gadsimta 40. gados par šo ēku rakstīja Vietalvā dzimusī literāte Emīlija Prūsa romānā "Gaismu sauca, gaisma ausa".
Vapeni var redzēt vēl šobaltdien, un arī robotie torņi sniedz liecības par gotisko stilu pils vaibstos. Bet pilī no vēsturiskām liecībām saglabājušās ir tikai dažas fotogrāfijas un 19.gs. kartes kopija.
"1905.gadā pili pilnībā izdedzināja. Ceram, ka tie bija no kaimiņu pagasta, bet arī vietējie bija. Te viens stāstīja, viņa vectēvam zeme piešķirta par pils dedzināšanu," saka Skābarnieks.
Arklu revīziju ziņas un muižas inventārijs
Lai arī skatāmu un taustāmu liecību par Odzienas pili ir visai maz, arhīva dokumentos ir rodami materiāli par tās vēsturi un iemītniekiem, un šos dokumentus savulaik pamatīgi izpētījusi vēsturniece Gunta Minde. Arklu revīzijas dokumentos pirmo reizi informācija par muižas centra ēkām ir no 1724.gada.
"Tad mēs tur uzzinām, ka dzirnavas ir labas, baznīckrogs arī darbojas, bet Drandana krogs nav atjaunots. Līdzīgā revīzijā 1744.gadā ir informācija, ka visas muižas ēkas ir vecas un sliktā stāvoklī,” ar seniem dokumentiem iepazīstina Minde.
Viņa arī skaidro, norāde par to, ka ēkas pussabrukušas, vēl nenozīmē, ka tajās nav turēti lopi vai dzīvojuši cilvēki.
"Iezīmīgs ir 1761.gads, kad uz Odzienu pārceļas tās pirmā īpašnieka Engelbrehta fon Brimmera atraitne. Viņa sāk finansēt Vietalvas baznīcas remontu. Ja reiz viņa pārcēlās uz dzīvi Odzienā, pieļaujams, ka pēc 1744.gada muižas ēkas, tieši dzīvojamā ēka, tiek pārbūvēta vai remontēta,” uzskata Minde.
Mazliet vēlāk, 1772.gada baznīcgrāmatā, var atrast ziņas, ka Odzienā darbojās dārznieks vārdā Hartišs, tas mudina pieļaut, ka tika veidoti stādījumi ap muižu un tam laikam raksturīgais muižas parks.
Savus labklājības un atdzimšanas gadus Odzienas muiža piedzīvo 19.gadsimtā.
"Pirmais Odzienas muižas inventārijs, kurā minēta dzīvojamā ēka, ir datēts ar 1836.gadu. Tajā laikā Odzienas muižas centrā ir 21 ēka, plus trīs krogi, divas dzirnavas, astoņi siena šķūņi, trīs pusmuižas. Komplekss ir diezgan liels. Dokumentā pieminēta arī dzīvojamā ēka. Tā ir daļēji mūra celtne, daļēji koka, norādīts, ka labā stāvoklī," klāsta Minde.
Pēc 30 gadiem muiža ir krietni paplašinājusies, tajā ir 39 ēkas centrā, arī četri krogi, divas dzirnavas, ir arī ķieģeļu ceplis. Pils, kas raksturota kā mūra ēka.
Labie laiki, sliktie laiki
Muižas atdzimšana saistās ar Rūdolfa Fridriha Adriana Brimmera saimniekošanas laiku. Minde stāsta, ka šis Odzienas īpašnieks bijis izglītots cilvēks, pēc Jelgavas Klasiskās ģimnāzijas beigšanas studējis Heidelbergā un Minhenē. Pēc atgriešanās dzimtenē viņš bija Rīgas–Valmieras Zemes tiesas asesors, Cēsu apriņķa Lauku skolu valdes revidents un Vietalvas draudzes priekšnieks.
"Rūdolfs Fridrihs Adrians Brimmers dzimis 1809.gadā un miris 1888.gadā Odzienas muižā. Cilvēks, kuram dots visilgākais laiks dzīvot muižā un darboties tās labā – paplašināt ekonomiski un saimnieciski, gan arī iecerēt un realizēt pils pārbūvi," atklāj Minde.
Viņš esot bijis patīkams un labs cilvēks pret muižas ļaudīm. Ļaudis par viņu saglabājuši labas atmiņas. Bet pēc labā Brimmera pie saimniekošanas ķeras viņa negantais dēls, ātras dabas, neiecietīgs un robusts vīrs.
"Pēc Rūdolfa Brimmera īpašumu mantoja viņa dēls Filips Engelbrahts Mihails, kurš ļaužu atmiņās palicis kā neiecietīgs un ātras dabas cilvēks. Viņa laikā ar Odzienu saistās muižas noriets. To aizsāk 1905.gada revolūcijas notikumi, kad pils tika nodedzināta," turpina vēsturniece.
Lai arī no pils bija atlikuši tikai mūra korpusi, dokumenti liecina, ka līdz 1916.gadam mantinieki pili atjaunojuši pilnībā. "Ko tas nozīmē, ir grūti spriest, vai tās ir arī iekštelpas vai tikai ārējais būvapjoms," analizē Minde. "Tad jau arī vēl ir 1919.gads, kad pilī trāpījusi aviācijas bumba, tā stāsta. Lielinieku laiks atstājis pēdas, arī karaspēka pārvietošanās šurpu turpu."
Latvijas Republikas īstenotās agrārreformas laikā muižas centru sadalīja 10 jaunsaimniecībās, bet pils bēdīgā stāvoklī saglabājās gadiem.
"Pili vēlējās iegūt savā īpašumā 2.Odzienas piensaimnieku sabiedrība. Tika izstrādāts projekts, lai izveidotu pienotavu, bibliotēku, zāli pils telpās. Tas neīstenojās, jo tas bija darbietilpīgi un arī naudas resursi bija vajadzīgie," atklāj Minde.
Nerealizējās arī nākamie iecerētie pils pārbūves projekti, līdz 1937.gadā Pieminekļu valde pili izslēdza no pieminekļu saraksta. Arī padomju periodā pils netika pienācīgi uzturēta.
Muižas atdzimšana
"Anno 1848" – vēsta gada skaitlis uz Odzienas muižas alusbrūža. Atjaunots 2014.gadā.
"Stāsta, ka pils laikā te bijusi veļas mazgātava. Latvijas laikā bijusi pienotava, sieru, sviestu eksportam taisīja. Pēc tam darbojās piena savāktuve līdz 1993.gadam. Tad viss stāvēja tukšs,” uzskaita Skābarnieks.
Šodien bijušajā muižas alusbrūzī kā baronu laikos atkal tiek darīts alus, bet agrākā krogus māja ir pārvērsta par viesu namu.
