Marija Bērza
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.
Marija Bērza (dzimusi Tišlere), 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam, vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās, un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.
Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils.
Es atkal esmu iestrēgusi nolādētajā Hazenpotā. Ienīstu šo vietu! Tā vietā, lai nosvinētu Ziemassvētkus kopā ar savu ģimeni, man ir jānīkst te, vienai.
Vakar aizkavējās vilciens un iebraucu šeit stipri pēc tumsas. Un vairs nebija neviena, kas varētu mani aizvest uz Goldingenu. Neviena paša vezumnieka.
Vienīgā kompānija te ir pāris karavīru un dzelzceļa darbinieku. Pārējā pilsēta ir gandrīz tukša.
Karavīri bija uzstādījuši nelielu Ziemassvētku eglīti un aicināja mani piebiedroties. Pavadīju Ziemassvētku vakaru ar šiem svešiniekiem. Viņiem visiem Kurzeme ir svešāda zeme ar nepatīkamu klimatu tālu prom no dzimtas mājām. Optimismu viņu vidū viesa cerība par drīzu uzvaru karā. Viens no karavīriem, kurš nāca no Reinzemes, teica, ka nevarot vien sagaidīt pārvietošanu uz rietumu fronti. Savos sajūsmas pilnajos stāstos viņš drīz pārgāja dziesmā - Die Wacht am Rhein. Pēc pirmajiem vārdiem - Es braust ein Ruf wie Donnerhall - visi karavīri vienojās kopējā dziesmā.
Neviens no mums šeit nevēlas būt. Šai drūmajā, Dieva pamestajā vietā. Lai gan mani no mājām šķir mazāk par dienu vezumā, es šobrīd jūtos tikpat tālu no tām kā nabaga karavīrs no Reinzemes.
Arī šodien es nekur netieku. Labākajā gadījumā mana cerība ir, ka rīt būs kāds pajūgs, kas dosies uz Goldingenu. Ja vakar vēl bija saviesīgais pasākums pie eglītes, tad šovakar jau karavīri katrs nododas saviem pienākumiem vai atpūtai. Bet man jāsalst šajā slikti apkurinātajā, tumšajā istabā, vienai savās bēdās un nožēlā. Nožēlā par to, ka vispār izlēmu pamest savas mājas, savu mazo meitiņu.
*1917. gada 25. decembra ieraksts dienasgrāmatā
