#LV99plus: Nekas vairs netraucēs kļūt par ķeizara pavalstnieku!

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere), 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam, vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās, un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Mīļo māsiņ,

Tēvs pēdējās dienas ir ļoti līksms. Uzzinājis, ka krievi atkal sākuši jaunu revolūciju, viņš paziņoja, ka tas nu gan esot lieliski. Lai nu kam, bet boļševikiem viņš uzticību neesot solījis, un tagad vairs pat sirdsapziņas pārmetumi viņam netraucēšot kļūt par kārtīgu ķeizara pavalstnieku.

Krievija drīz izjukšot pa visām vīlēm un karš līdz maijam būs beidzies ar Vācijas uzvaru.

Francijā jau tagad esot plaši karavīru dumpji un pretinieka spēki sabrukšot kā kāršu namiņš, ja Vācija karos vienā frontē. Uz manu iebildi, ka 1914. gadā visi jau taisījās Ziemassvētkus svinēt reizē ar uzvarām, tēvs atbildēja ‘’Visam reiz pienāk beigas, nebēdā meita’’. Uz brīdi arī mani pārņēma tēva sakāpinātā prieka strāvojums, tomēr tad es atcerējos par Ansi. Negribēju tēvam neko teikt, jo Tu jau zini ko viņš domā par Bērzu ģimeni. Bet tēvs pats pamanīja manu nomāktību un uzreiz saprata ar ko tā saistīta. Viņš teica ‘’nebēdā, tā kā karš tūlīt beigsies, visi varēs atgriezties. Gan Ansis no nometnes, gan viņa vecāki no Samāras.

Sākoties karam visi bļaustījās par to kādi necilvēki būs vācieši. Bet redzam, nekas nenotikās un vairāk zaudēja tie, kas devās prom.

Arī pēc kara zem ķeizara būs labāk. Būs vien stingrāka kārtība nekā pie cara, bet visi varēs dzīvot mierīgi savu dzīvi tālāk’’. Kaut nu tā būtu. Vakarā Anniņai stāstīju par to kā pavasaris iedveš dzīvību it visā, un kopā ar pirmajām lapām atgriezīsies arī tēvs. Sveicini Volmāru un bērnus,

Tava Marija

*Vēstule māsai Vilhelmīnei 1917. gada 10. novembrī.

1910. - 1916.gada hronika no ASV Kongresa bibliotēkas krātuves
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti