Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Šovakar mūsmājās ciemojās Jumiņš. Un viņam līdzi bija kafija! Īsta kafija! Es nebiju redzējis, kur nu vēl dzēris īstu kafiju vairāk kā gadu.
Vienīgā izvēle tagad ir starp laucinieku grauzdētajiem cigoriņiem un vācu armijas kafijas substitūtiem. Abi ne tuvu nestāv tam priekam, ko sniedz īstā kafija. Cigoriņiem nav ne vainas, bet ne vienmēr var dabūt. Vācu kafijas substitūtiem ir dažāda kvalitāte. Daži ir ciešami, bet no citiem var apvemties, jo kvalitāte mainās arī vienas preču zīmes ietvaros. Un arī tos pēdējo mēnešu laikā ir palicis grūtāk dabūt.
Emīlija kautrīgi nobēra nedaudz no atnestās pakas, lai būtu ar ko sacienāties, bet Jumiņš iegrūda viņai visu paku rokās. Tā esot dāvana.
Pirms kara nekad to nebūtu varējis iedomāties, bet tagad es nosaucu kafijas paku par pārāk vērtīgu dāvanu, kuru mums neērti pieņemt.
Jumiņš sāka smieties. Viņam tagad esot gali, kas varot dabūt kafiju. Tā, protams, neesot labākā kafija pēc pirmskara standartiem – holandiešu koloniālā, nevis Brazīlijas -, bet šajos bada laikos vairāk nekā pietiekami. Viņš palīdzot kafiju nelegāli ievest no Zviedrijas, un tā esot kļuvusi par visnotaļ ienesīgu rūpalu. Kurzeme esot labs apgādes punkts arī visai Polijai un Prūsijai.
Jumiņš arī teica Emīlijai, lai neskopojoties. Ja reiz ir īsta kafija, tad vajag to dzert stipru. Tā nu Emīlija piebēra vēl kafiju lejkannā.
Tik garšīgu kafijas tasi savu mūžu nebiju dzēris. Un pats svarīgākais, tā smarža. Gluži kā laika mašīna. Šādi, saviesīgi runājot ar Jumiņu, pilnībā aizmirsu, ka ir karš. Sajutos atkal kā labajos laikos.
Kara realitātes atgriezās vien tad, kad Jumiņš sāka stāstīt par maniem zābakiem. Viņam šķiet, ka viņš esot tos atradis. Vēl esot jānoskaidro par ‘’kompensāciju’’ zagļiem par atdošanu. Vēl kādu laiku tērzējām, līdz Jumiņš teica, ka viņam jādodas.
Mums ir kafija! Īsta kafija! Un zābakus ar cerība atgūt!
*1917. gada 28. novembra ieraksts dienasgrāmatā
