Jekaterina Pavlova
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Jekaterina Pavlova ir Dvinskas cietokšņa kara hospitāļa žēlsirdīgā māsa. Dzimusi Daugavpilī 1892. gada 3. martā. Sākoties karam, pieteicās kļūt par žēlsirdīgo māsu un pēdējo pusotru gadu strādā Dvinskas cietokšņa kara hospitālī. Jekaterina sarakstās ar savu māsu Antoņinu (29 gadi), kura kopā ar vīru inženieri Sergeju (33 gadi) evakuējās līdz ar industrijas iekārtu izvešanu. Māsa ar vīru Sergeju kara laikā dzīvo Kazaņā.
Jekaterinai ir arī savs "Facebook" profils, un viņa ar domubiedriem diskutē vēstures telpā "Dzīvā vēsture".
Frontē valda klusums. Visi runā par gaidāmo mieru. Boļševiku aģitatori to vien dara, kā apgalvo, ka miers ar Vāciju būs bez jebkādas piekāpšanās. Krievija saglabās visu savu teritoriju, bet karavīri varēs mierīgi atgriezties mājās.
Daudzi pat nemaz negaida šādu mieru, bet jau tagad plāno, kā atgriezties dzimtajā sētā. It kā jau viegli, ņem un ej, neviens tevi neaiztur. Bet, protams, pie mūsu zemes izmēriem to vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Tāpēc lielākā daļa karavīru padomju pieprasa organizēt transportu karavīru atgriešanai mājās.
Pagaidām organizēta transporta trūkums, šķiet, ir vienīgais iemesls, kāpēc vispār kāds ir palicis frontē. Būtu piešķirti vilcieni, cietoksnis būtu tukšs.
Izplatās arī baumas, ka boļševiku vadonis Trockis izdevis rīkojumu karavīriem, kas nāk no strādnieku šķiras, ņemt šaujamieročus līdzi uz mājām. Tas esot jādara tāpēc, lai cīnītos ar buržujiem. Atgriezies mājā un ej šaut buržujus. Kādā šausmīgā laikā mēs dzīvojam.
*1917. gada 11. decembra ieraksts dienasgrāmatā.
