"Taču vēlāk, pēc atvaļināšanas no armijas, skaidri bija redzamas kara traģisko notikumu sekas – viņš bija pārcietis nervu sabrukumu un sirga ar atkarību no alkohola un dažādām narkotiskajām vielām," atklāj Strazdiņš,
"viņa dienesta cena bija veselība un ļoti smaga dzīve pēc Pirmā pasaules kara, no kura viņš izgāja kā kara invalīds. Faktiski visu savu kara invalīda pensiju viņš notērēja opijā un citās narkotiskajās vielās."
Vēl rubrikā par Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem:
-
Elza Žiglevica – viena no trim ordeņa kavalierēm sievietēm.
-
Vācbaltietis Konrāds Dekerts – spiegs Bermonta armijā.
-
Alberts Ameriks – vienīgais trimdas «Lāčplēsis», kurš atgriezās Latvijā.
-
Pēteris Apkalns – vienīgais apbalvotais mācītājs.
"Viņam tika piespriesta piespiedu ārstēšanās psihoneiroloģiskajā slimnīcā, bet viņš nebija no pateicīgākajiem pacientiem. Viņam vienmēr bija iemesli, kā pretoties iekšējai kārtībai vai pat aizbēgt no slimnīcas, īpaši gadījumos, ja medicīniskajā personālā bija kāds vācietis. Viņš visu mūžu uzskatīja, ka vācieši ir viņa lielākie ienaidnieki," stāsta Vāveris.
30. gadu sākumā Zēbergs nereti esot bijis redzams ielās apreibis, ar Latvijas armijas formu mugurā un ordeni pie krūts, un Lāčplēša Kara ordeņa dome pieņēma lēmumu Zēbergam ordeni atņemt. "Ordeņus mēdza atņemt ar domu, lai nēsātājs ar nepiedienīgu vai neētisku rīcību neaptraipītu šī ordeņa slavu. Zēberga gadījums ir līdzīgs.
Drīz vien pēc ordeņa atņemšanas viņš mirst, un viņa māte raksta uz ordeņa domi, lūdzot izsniegt dēla ordeni, lai varētu to saglabāt par piemiņu," zina stāstīt Strazdiņš.
Balstoties uz Jāņa Osvalda Zēberga atmiņām, rakstnieks Viktors Eglītis radījis stāstu "Aizšautais vanags", parādot, cik psiholoģiski smaga un bieži vien nepanesama bija karadarbība un tās sekas.
Stāsti par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem pašlaik skatāmi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē. Tiesa gan, stāsts par Zēbergu palicis ārpus izstādes vitrīnām.
