Ne miera, ne kara
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Krievijas delegācijas vadītājs Ļevs Trockis savu pozīciju definēja kā “ne karu, ne mieru: karu pārtraucam, armiju demobilizējam, bet mieru neparakstām!”
Vācieši uzbrūk
Voldemārs Zāmuels (1872-1948)
Viens no lielinieku saņemtajiem ķīlniekiem bija vēlākais Latvijas Republikas ministru prezidents un tolaik Latviešu Pagaidu nacionālās padomes priekšsēdētājs Voldemārs Zāmuels. Lielinieki vispirms viņu arestēja 15. februārī, bet Valkas revolucionārais tribunāls viņu atbrīvoja pret drošības naudu. Četras dienas vēlāk, kad jau bija sācies Vācijas armijas uzbrukums, lielinieki V. Zāmuelu apcietināja vēlreiz: “Naktī ap plkst. 3 mani uzmodināja spēcīgi dūru sitieni pret durvīm trepju lejas galā, kuras veda uz manu dzīvokli augšstāvā. Pārliecinājies, ka nelūgtie viesi nav krievu zaldāti, bet pašu ļaudis, rūpīgi noglabāju revolveri, kuru biju sagatavojis pašaizsardzībai un gāju attaisīt durvis “viesiem” – padomju varas miličiem. (..) Izkratījuši dzīvokli, miliči man paziņoja, ka es tiekot arestēts un ieteica man paņemt līdzi gultas drēbes, jo es “tik drīz neatgriezīšoties mājās”. Mani aizveda uz bij. Zemes padomes telpām, kurās es biju ilgu laiku darbojies kā valdes priekšnieka biedrs. Tur es sastapu lielāku skaitu ķīlnieku no Valkas, Cēsīm un apkārtnes, latviešu un vāciešus, kuri man gandrīz visi, daži vismaz pēc vārda, bija pazīstami. (..) Otrā dienā, pēc bezmiegā pavadītas nakts, visus ķīlniekus, arī valmieriešus, kuri bija nakti pavadījuši citās telpās, aizveda uz vietējo Jāņa baznīcu, kur mūs reģistrēja – bijām vairāk nekā 200 personas – tad nostādīja rindās un latviešu strēlnieku pavadībā veda caur pilsētu uz dzelzceļa staciju.”
Pēc nonākšanas Pleksavā, V. Zāmuels izbēga no apcietinājuma un atgriezās vācu okupētajā Valkā. (Skat.: Jēkabsons E. Voldemārs Roberts Zāmuels. Deviņu vīru spēks. Stāsti par deviņiem Ministru prezidentiem 1918-1940. Rīga: Valsts kanceleja, 2016. 211.213.lpp.)
Saprotot, ka padomju delegācija tikai cenšas novicināt sarunas, gaidot drīzu revolūciju Vācijā un Austrijā, 1918. gada 16. februārī Vācijas armijas Austrumu frontes štāba priekšnieks ģenerālis Hofmanis paziņoja Krievijas pusei, ka pēc pamiera beigām Vācijas armija atjaunos karadarbību.
Vācijas armijai lielas grūtības sagādāja uzbrukums ziemas apstākļos. To traucēja arī pārtikas trūkums, izpostītie ceļi, sniegs un gaidāmais atkusnis. Traucēkļu vidū gan nebija Krievijas armijas – Latvijas teritorijā 15 vācu divīzijām pretī stāvēja daži latviešu strēlnieku pulki, sarkangvardu vienības un 1-2 krievu divīzijas.
Lielinieku ķīlnieki
Lielinieku “valdība” – Iskolats jau laikus uzzināja par gaidāmo vācu uzbrukumu. Lielinieki neloloja cerības par iespēju apturēt vai pat aizturēt vāciešus. Lai glābtu savu ādu, Iskolats izšķīrās par tolaik neierasti radikālu soli – no inteliģences un turīgo latviešu un vāciešu vidus ņemt simtiem ķīlnieku, kurus aizvest uz Krieviju, lai nodrošinātos pret iespējamām vācu represijām.
Par katru nogalināto lielinieku tad būtu iespēja atriebties ar ķīlnieku iznīcināšanu.
Simtiem nevainīgu cilvēku tika arestēts un vairāki desmiti no viņiem atkāpšanās haosā nogalināti. Tā bija pirmā reize, kad Latvijas sabiedrība tiešā veidā saskārās ar lielinieku īstenotu masu vardarbību, kuru vēlāk nosauks par “Sarkano teroru”.
