Bruņinieku turnīru aizsākums Eiropā meklējams ap pirmā un otrā gadu tūkstoša miju, tomēr īsto apogeju šī tradīcija sasniedza vēlajos viduslaikos, 14. un 15. gadsimtā, kad faktiski arī izveidojās bruņniecība kā zemākā Rietumeiropas aristokrātijas kārta ar savām tradīcijām un uzvedības kodeksu. Turnīru disciplīnas šai laikā attālinājās no to pamatā bijušajiem karošanas paņēmieniem, kļūstot par sportiskām sacīkstēm.
Par galveno turnīru elementu kļuva efektīgās divkaujas ar pīķiem zirga mugurā. Divi pretinieki auļoja viens otram pretī un centās ar neasu pīķa galu trāpīt vai nu pa pretinieka vairogu, vai pa dekoratīvo figūru uz ķiveres.
Otrajā gadījumā visai bieži pīķa trieciens trāpīja arī ķiverei, parasti pīķis salūza, tomēr arī jātnieks dabūja pamatīgu triecienu. Turnīru bruņas, un jo sevišķi ķiveres, tika veidotas krietni biezākas un masīvākas nekā kaujas bruņas, tomēr traumas bija visai bieža parādība, reizēm arī letāli gadījumi. Laikam gan slavenākais negadījums notika 1559. gada 30. jūnijā, kurā nāvējošu galvas traumu guva Francijas karalis Anrī II no Valuā-Angulēmas dinastijas.
Anrī piedzima 1519. gadā karaļa Franciska I un karalienes Klodas ģimenē un 1547. gadā mantoja sava tēva troni.
Tas bija laiks, kad pāri visai Eiropai savu plato ēnu meta Kārlis V Hābsburgs, kuram piederēja Spānijas karaļa un Austrijas erchercoga, kā arī Svētās Romas impērijas ķeizara troņi. Hābsburgu īpašumi ielenca Franciju no visām pusēm, un konflikts bija praktiski neizbēgams.
Vairāk nekā desmit gadus Anrī karoja pret Hābsburgu impēriju, cīņa lielā mērā beidzās neizšķirti, un Hābsburgi joprojām palika dominējošais spēks Rietumeiropā. Tomēr Francija bija noturējusies, bez tam kara gaitā imperators Kārlis bija piekritis sadalīt savu superlielvalsti, pats paturot Spāniju ar tās aizjūras kolonijām, īpašumus Itālijā un tagadējā Beniluksa zemēs, bet Svētās Romas impērijas ķeizara kroni un Hābsburgu zemes Austrijā, Ungārijā un Čehijā atdeva savam brālim Ferdinandam. Kā tajos laikos ierasts, līgumu stiprināja ar dinastiskām laulībām, izdodot Anrī vecāko meitu Elizabeti par sievu Kārļa vecākajam dēlam, nākamajam Spānijas karalim Filipam II. Par godu mieram un precībām karalis Anrī sarīkoja Parīzē trīs dienas ilgu bruņinieku turnīru.
Otrās dienas vakarā turnīra zirga seglos sēdās arī pats karalis. Karaliene Katrīna Mediči lūgusi vīru necīnīties, jo valdnieks bijis acīmredzami pēdējā laika spraigo notikumu nogurdināts, taču Anrī nav klausījis.
Divkaujā ar normandiešu grāfu Mongomeriju valdnieks, pēc pretinieka pīķa trāpījuma, tikko noturējies seglos, tātad zaudējis, taču pieprasījis revanšu. Grāfs centies atrunāties, taču majestāte uzstājis. Arī otrajā piegājienā Mongomerijs bijis prasmīgāks, viņa pīķis trāpījis karaļa ķiverei. Daži avoti min, ka valdnieks neesot kārtīgi aizvēris ķiveres sejsegu, un pretinieka šķēps salūstot ar asu šķēpeli ietriecies karalim acī un tai cauri smadzenēs. Karalis gan nav miris uzreiz, taču glābjams arī nav bijis. Bezspēcīgs izrādījās arī tā laika labākais ķirurgs metrs Ambruāzs Perē, un 10. jūlijā Anrī II dzīvība izdzisa. Pēc viņa nāves Francijā bruņinieku turnīri vairs netika rīkoti. Citur Eiropā tradīcija pastāvēja vēl vairākas desmitgades, taču līdz ar 16. gadsimta beigām, bruņniecībai zaudējot savu elitārās militārās kārtas lomu, šī tradīcija apsīka.
