Ģenerālis Šarls de Golls stājās Francijas Republikas priekšgalā 1958. gadā, kad 4. republika bruka, valstī valdīja politiska nestabilitāte un armijas dumpis Alžīrijā draudēja ar militāru apvērsumu un pilsoņu karu. Vispirms kā premjers ar ārkārtas pilnvarām, bet kopš 1959. gada janvāra kā pilntiesīgs Francijas prezidents, de Golls veidoja atjaunotu franču demokrātiju – Francijas 5. republiku. 1959. gada 23. novembrī, uzstājoties ar runu Strasbūrā, viņš teica šādus vārdus: "Jā, tā ir Eiropa – no Atlantijas līdz Urāliem –, tā ir Eiropa, visa Eiropa, kas noteiks pasaules likteni."
Eiropa no Atlantijas līdz Urāliem. It kā jau diezgan skaidrs – tās ir mūsu pasaules daļas ģeogrāfiskās robežas. Nākamajā desmitgadē, kamēr de Golls vadīja franču valsti, šī frāze kļūst par vienu no viņa atbalstītāju iemīļotajiem saukļiem.
Tomēr ko šis apvienojums nozīmē ģeopolitiski? Tas ir liels jautājums.
Eiropas robežas dažādos laikos tikušas vilktas dažādi. Varētu teikt, ka de Golla redzējumam pretēju viedokli paudis 18. un 19. gadsimta mijas austriešu politiķis firsts Meternihs. "Eiropa beidzas līdz ar Landštrāsi," teicis Austrijas valsts kanclers. Landštrāse ir Vīnes iela, kas ved ārā no pilsētas uz austrumiem, un, kā zināms, tikai kādas stundas braucienā pa šo ceļu sākas zemes, kuras vairs neapdzīvo vāciski runājošie austrieši, bet gan ungāri un slovāki, kādreizējie Ungārijas karaļu un vēlāk kādu laiku arī turku sultānu pavalstnieki. Meterniha izteikums balstās priekšstatā, ka Austrumeiropa – zemes, kuras ilgāku vai īsāku laiku bijušas krievu caru vai turku sultānu pakļautībā, nav tā īsti eiropeiskas. Tad nu viņpus šīs "īstās Eiropas" robežas paliek ungāri un rumāņi, poļi un slovāki, serbi un grieķi, un vēl daudzas citas nācijas, tai skaitā latvieši. Bet tūdaļ gan jāsaka, ka arī pašu Austriju, līdz ar divām citām Centrāleiropas nācijām – Vāciju un Itāliju –, daudzi citi no tām uz rietumiem dzīvojošie pagātnē šad tad uzskatījuši par ne īsti pārliecinoši eiropeiskām. Jo, atšķirībā no Rietumeiropas nācijām, šīs Centrāleiropas tautas vēlāk izveidojušas Rietumeiropas stila centralizētas valstis, tām nav bijis, lielās līnijās, tādu koloniālo impēriju, kādas ir Rietumeiropas lielvalstīm, galu galā – tām iet daudz grūtāk ar demokrātijas attīstību.
Bet ģenerālis de Golls savā plašajā žestā gatavs ietvert visu Eiropu, un turklāt 20. gadsimta vidū, kad pusē no kontinenta visu nosaka Padomju Savienība. Vai ar šo de Golla frāzi būtu jāsaprot, ka viņš piedāvā padomijai ar ģenseku Hruščovu pie stūres braši iezēģelēt Eiropā un kļūt par partneri pasaules nākotnes kārtošanā? Diezin vai – citu de Golla izteikumu kontekstā tas drīzāk nozīmē, ka prezidents saskata Austrumeiropas tautām labāku nākotni nekā palikšanu uz mūžiem aiz kazarmu sociālisma dzeloņdrātīm. Ka viņš Eiropas vēsturisko, kultūras un reliģisko kopību uzskata par noteicošo un pastāvīgo – iepretim ekonomiskiem un politiskiem faktoriem. Tomēr būtisks šai formulā ir arī vēl viens aspekts, un jo sevišķi būtisks de Golla ārpolitikai. Tā ir otrā izteikumā piesauktā ģeogrāfiskā šķirtne – Atlantijas okeāns. Jo tādējādi ārpus de Golla Eiropas vīzijas paliek Amerikas Savienotās Valstis un, iespējams, arī Britu salas. Un tā nu de Golla gadījumā nepavisam nav nejaušība.
