Krievijas impērijā Tambovas guberņa bija viena no pārticīgākajām. Šeit atrodas Krievijas Eiropas daļas auglīgākās zemes, kas tolaik piegādāja labību ne vien pašmāju, bet arī Rietumeiropas tirgiem.
Tamboviešu ekonomisko stāvokli īpaši neietekmēja arī Pirmais pasaules karš, taču viss strauji mainījās pēc tam, kad 1917. gada oktobrī varu Krievijā sagrāba boļševiki.
Šiem radikāli kreisajiem nerūpēja krievu zemniecības liktenis, un pārtikas apgādes problēmu viņi risināja ar repartīcijas sistēmu, kas nozīmēja visa izaudzētā atņemšanu, atstājot zemniekiem labi ja dzīvības vilkšanai nepieciešamo minimumu. Pretestība Tambovas pusē bija gruzdējusi visu pilsoņu kara laiku, taču 1920. gadā sausuma izraisītā neraža krasi saasināja situāciju. Dažu nedēļu laikā sacelšanās bija aptvērusi visu Tambovas guberņu un arī vairākus kaimiņos esošo Voroņežas un Saratovas guberņu apriņķus. Par tās līderiem kļuva partizānu vienības komandieris, sociālistu-revolucionāru jeb eseru partijas biedrs Aleksandrs Antonovs un Pirmā pasaules kara varonis poručiks Pjotrs Tokmakovs. Sacēlušies likvidēja padomju varas orgānus, apšāva to darbiniekus un sarkanarmiešus. Guberņā dislocēto sarkano spēku sākotnējie mēģinājumi atjaunot kontroli cieta neveiksmi, un līdz gada beigām padomju vara guberņā pastāvēja vairs tikai guberņas lielākajās pilsētās. Sacēlušies izveidoja centralizētu militāro vadību, organizēja savus spēkus divās armijās, kuru sastāvā bija apmēram 50 000 vīru, izveidoja savu politisko organizāciju – "Darba zemniecības savienību". Tās deklarētie mērķi bija boļševiku diktatūras likvidēšana Krievijā, politisko un ekonomisko brīvību atjaunošana.
Lai likvidētu sacelšanās pirmcēloni, Ļeņina valdība 1921. gada februārī pārtrauca pārtikas repartīcijas Tambovas guberņā, bet martā tās tika atceltas visā Krievijā, aizstājot ar fiksēta apjoma nodevām. Tika izsludināta amnestija "zaļo armiju" ierindas karotājiem, līdz ar to vairumam sacelšanās dalībnieku zuda motīvs turpināt cīņu.
Pret sacelšanos tika sūtīti lieli Sarkanās armijas spēki, kas bija atbrīvojušies pēc ģenerāļa Vrangeļa armijas sakāves Krimā un Padomju-poļu kara noslēguma. Tos vadīja spējīgākie Sarkanarmijas komandieri – Mihails Tuhačevskis, Jeronims Uborevičs, Grigorijs Kotovskis. Pēdējie "zaļās armijas" pulki cieta sakāvi maijā, pēc tam pretošanos turpināja nelielas partizānu vienības. Pret atlikušajiem sacelšanās perēkļiem vara vērsās ar vislielāko nežēlību. Vispārizplatīta prakse bija ķīlnieku ņemšana un publiska apšaušana, partizānu ģimeņu un atbalstītāju, tai skaitā mazgadīgu bērnu, ieslodzīšana steigā izveidotās koncentrācijas nometnēs. Ir zināmi gadījumi, kad pret partizāniem tika lietoti ķīmiskie ieroči – artilērijas lādiņi ar hlorpikrīnu – un veselas sādžas nopostītas ar artilērijas uguni. Boļševiku vara pret pašu valsts iedzīvotājiem īstenoja visnežēlīgāko okupācijas režīmu un teroru, apliecinot savu antihumāno dabu, kas daudzkārt izpaudās komunistiskās impērijas pastāvēšanas nākamajās desmitgadēs.
