Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Ne visos gadījumos ārvalstu amatpersonām varēja piešķirt Lāčplēša Kara ordeni – daudzas ārvalstu amatpersonas bija sekmējušas Latvijas valsts dibināšanu un starptautisko de iure atzīšanu politiski, nevis kaujas laukā, tādēļ Latvijai bija pienācis laiks domāt par civilā apbalvojuma dibināšanu.
1921. gada 18. martā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis iesniedza Satversmes sapulcei pirmā civilā apbalvojuma – Ozola vainaga ordeņa – statūtu projektu. Ordeņa statūtus veidoja 15 panti.
Statūti noteica, ka "ordenis dibināts par piemiņu Latvijas valsts pasludināšanai 1918. gada 18. novembrī", un paredzēja, ka "ar Ozola vainaga ordeni apbalvo par sevišķiem nopelniem valsts labā, vai tas būtu valsts pārvaldes, aizsardzības, saimnieciskās dzīves vai mākslas laukā".
Ordeņa kavalieru skaits nebija ierobežots, un apbalvojumu bija paredzēts piešķirt "valsts darbiniekiem, karavīriem un privātpersonām, neskatoties uz ieņemamo stāvokli un dzimumu, bet ņemot vērā tikai nopelnus valsts labā", kā arī ārvalstniekiem.
Ozola vainaga ordenim bija paredzētas trīs šķiras, un apbalvošana būtu jāsāk ar ordeņa zemāko šķiru, līdzīgi kā Lāčplēša Kara ordenim. Ordeņa augstāku šķiru personai par jauniem nopelniem varētu piešķirt ne ātrāk kā pēc trim gadiem. Priekšlikumus par apbalvošanu Ministru kabinetam varētu iesniegt Ministru prezidents un ministri. Bija arī paredzēts, ka ordeni piešķir Valsts prezidents uz Ministru kabineta lēmuma pamata, un lēmums par apbalvošanu būtu pieņemams vismaz ar 2/8 klātesošo kabineta locekļu balsu vairākumu.
Ordeņa zīme bija iecerēta kā "balts emaljas krusts ar zelta malām, vidū uz sarkana fona trīs zelta zvaigznes, ap sarkano fonu zelta loks un ap pēdējo zaļš ozola vainags".
Ordeņa zvaigzne bija iecerēta kā "sudraba dubultzvaigzne, vidū uz sarkana fona trīs zelta zvaigznes, ap sarkano fonu zaļš ozola vainags". Ordeņa lente bija paredzēta valsts karoga krāsās un krāsu proporcijās.
Satversmes sapulcē, skatot Ozola vainaga ordeņa statūtus, sociāldemokrātu pārstāvis Bruno Kalniņš norādīja, ka Kara lietu komisijā šis likumprojekts pieņemts tikai ar vienas balss pārsvaru un komisijas mazākums likumprojektu nav atbalstījis, pirmkārt, formālu iemeslu dēļ – jautājumu, vai Latvijā būs vai nebūs ordeņi, izšķiršot Latvijas Satversme, pie kuras jau strādā Satversmes komisija. Pieņemot likumu par Ozola vainaga ordeņa nodibināšanu, Satversmes sapulce aizsteigtos priekšā valsts pamatlikumam un rezultātā Latvijas Republikas Satversmi nāktos pieskaņot ordeņu likumiem, kas nav pieļaujams. Tāpat Kalniņš uzsvēra, ka Satversmes komisijas vairākums vispār iebilst pret civilo ordeņu dibināšanu Latvijā.
Kā otru iemeslu Ozola vainaga ordeņa neatbalstīšanai komisijā Kalniņš minēja faktu, ka iepriekš visi Lāčplēša Kara ordeņa aizstāvji esot teikuši, ka Lāčplēša Kara ordenis būšot vienīgais ordenis Latvijā un ka civilo ordeņu Latvijā nebūšot – būtu ļoti dīvaini, ja tie paši cilvēki tagad balsotu par pretējo.
Tāpat Kalniņš izteica bažas, ka civilā ordeņa nodibināšana būtu cariskās Krievijas vai citu monarhiju tradīciju pārņemšana Latvijā, no kā Satversmes sapulce tik ļoti centusies izvairīties, pieņemot lēmumus arī citās jomās. Kalniņš pieminēja, ka vienā no Kara lietu komisijas sēdēm bija ieradies arī ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics un norādījis uz vairākiem diplomātiskiem argumentiem par labu Ozola vainaga ordeņa pieņemšanai, minot, ka daudzās citās valstīs civilie ordeņi pastāv. Meierovics aicinājis sekot šim piemēram, jo esot nepieciešams izrādīt pateicību augstām ārvalstu amatpersonām un Ozola vainaga ordenis būtu tam piemērotākais veids. Kalniņš norādīja: "Es neesmu diplomāts un nekādus diplomātiskus noslēpumus pie šīs lietas neatzīstu. Es saku, ka šāda rakstura arguments ir pats vājākais. (..) Latvijas valdībai ir daudz un dažādas iespējas šinī ziņā reaģēt uz atsevišķu personu nopelniem. Priekš tam nav vajadzīgs jauns civilais ordenis."
Rezultātā Satversmes sapulces locekļi noraidīja valdības izstrādāto likumprojektu un jautājums tika slēgts.
Taču Meierovics, kurš laiku no 1918. gada rudens līdz 1919. gada jūlijam bija pavadījis Londonā un Parīzē, dibinot pirmos diplomātiskos kontaktus, zināja par apbalvojumu nozīmi diplomātisko attiecību veidošanā. Būdams vēl ārlietu ministra amatā, Meierovics par civilā ordeņa nepieciešamību bija vairākkārt runājis ar Satversmes sapulces prezidentu Jāni Čaksti. To apliecina Čakstes 1921. gada 13. septembra vēstule Meierovicam, kurā viņš tikai trīs mēnešus pēc Ozola vainaga ordeņa statūtu noraidīšanas Satversmes sapulcē Meierovicam raksta, ka Lāčplēša Kara ordeņa domē ir pārrunāts jautājumu par civilā apbalvojuma dibināšanas iespējām un dome esot nonākusi pie secinājuma, ka karavīru civilo nopelnu godināšanai un ārvalstnieku apbalvošanai būtu jādibina atsevišķs ordenis. Šī Jāņa Čakstes vēstule bija pagrieziena punkts civilā apbalvojuma lietā.
Lai izstrādātu pirmā civilā ordeņa statūtus, Ārlietu ministrija lūdza Latvijas diplomātiskajām pārstāvniecībām ārvalstīs atsūtīt informāciju par savā mītnes zemē esošajiem apbalvojumiem – to aprakstu, statūtus un nēsāšanas kārtību. Par pamatu Triju Zvaigžņu ordeņa statūtiem tika ņemti 1919. gadā apstiprinātie Somijas Baltās Rozes ordeņa statūti, savukārt vizuāli Triju Zvaigžņu ordenis līdzinājās Beļģijas Leopolda ordenim un Francijas Goda Leģiona ordenim.
Triju Zvaigžņu ordeņa idejas autors bija pats Meierovics. Arhīvu materiālos nav izdevies atrast nepārprotamu norādi uz Triju Zvaigžņu ordeņa statūtu autoru, taču, iespējams, vienu statūtu projektu izstrādāja pats Meierovics, bet otru viņa uzdevumā – Meierovica kabineta vadītājs Jānis Lazdiņš.
Ņemot vērā Lazdiņa amatu un diplomātiskā protokola tradīciju pārzināšanu, kā arī abu ciešo sadarbību, iespējams, ka Meierovics tieši Lazdiņam bija uzticējis izstrādāt ordeņa statūtu projektu.
Triju Zvaigžņu ordeņa zīmes un zvaigznes zīmējumus veidoja tēlnieks Gustavs Šķilters.
Saeima Triju Zvaigžņu ordeņa statūtus apstiprināja 1924. gadā, un pirmie Triju Zvaigžņu ordeņi tika pasniegts Igaunijas valsts vizītes laikā Rīgā 1925. gada 9. maijā.
