Pirms doties mežā vai purvā pēc dabas veltēm, vajadzētu pārliecināties, vai teritorija ir valsts vai privātīpašums, vai tai nav īpašs apsaimniekošanas režīms. Parasti par to liecina izvietotas informatīvas zīmes. Taču vandāļu vai citu iemeslu dēļ tās dažkārt tomēr nav izvietotas pie visām ieejas vietām teritorijā.
Tas ir svarīgi arī tāpēc, ka, piemēram, ir aizliegts ogot, sēņot dabas rezervātu stingrā režīma teritorijās, savukārt speciālas palīgierīces savvaļas ogu lasīšanai nav atļauts izmantot rezervātu regulējamā režīma teritorijās.
Tāpēc, lai izvairītos no nepatīkamiem brīžiem, ieteicams pārliecināties par īpašuma un apsaimniekošanas režīmu kādos informācijas avotos. Piemēram, šādas ziņas pieejamas DAP datu pārvaldības sistēmā “Ozols”, kas pieejama arī kā e-pakalpojums.
Lasot ogas, nevajadzētu bojāt mētras, saknes un raut krūmu zarus, kā arī nelietot palīgierīces ogu ievākšanai, jo tas samazina ogulāju ražību nākamajos gados. Savukārt ogojot purvos, der atcerēties, ka tie ir ļoti jutīgi pret nobradāšanu un atjaunojas ļoti lēni. Arī sēnes vajadzētu iegūt pēc iespējas saudzīgāk, nepostot zemsedzi.
Ja nolemts sēņošanu un ogošanu apvienot ar maltīti dabā vai cita veida atpūtu, jāatceras, ka ugunskuru atļauts kurināt tikai šim nolūkam paredzētās vietās. Aizliegts mežā nomest izsmēķus, īpaši ugunsnedrošajā periodā, un veikt citas darbības, kas var izraisīt mežu ugunsgrēkus.
Mežs un purvs noteikti nebūs vieta, kur atstāt radušos atkritumus.
Īpaši bīstams ir stikls, kas ne tikai rada aizdegšanās risku, bet arī draudus citu apmeklētāju veselībai. Atkritumi izmetami šim nolūkam paredzētās vietās vai nesami līdzi.
Pirms došanās ogot un sēņot ar auto, apziniet transportlīdzekļu novietošanas iespējas – tie jānovieto tā, lai nebojātu zemsedzi un netraucētu pārvietoties citiem.
Lai iegūtās dabas veltes būtu veselībai drošas, speciālisti iesaka lasīt tikai zināmas ogas un sēnes. Ja iespējams, ogojot un sēņojot, vajadzētu izmantot noteicējus vai radītās mobilās aplikācijas, piemēram, "Par sēnēm Latvijā".
Mežā un purvā nevajadzētu klaigāt vai citādi traucēt citus, kas bauda atpūtu dabā un, protams, tur dzīvojošos dzīvniekus. Nevajag postīt putnu ligzdas un skudru pūžņus, kā arī citādi nedarīt pāri meža augiem un dzīvniekiem.
Pagājušais gads sēņotājus pārsteidza ar bagātīgu sēņu ražu, arī šoruden mikologi izsaka pozitīvas prognozes."Šogad sēņu varētu būt mazāk, bet sēņu raža būs, jo lieti ir sākušies un rudens vēl nav pārāk auksts," skaidro Latvijas Mikologu biedrības valdes locekle Diāna Meiere.
Kā norāda Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele, labākās sēņu vākšanas vietas spēs uziet sēņotāji ar pieredzi, jo to var paveikt, paļaujoties uz izjūtu, bet sēņotāji-iesācēji var ņemt vērā to, ka visvairāk sēņu atrodamas vidēji mitros mežos, kur ir sūnas, savukārt ļoti slapjos mežos sēņu ir mazāk. „Ir jāskatās nevis sēņu vieta, bet attiecīgie koki,” norāda Inita Dāniele.
Mikologi skaidro, ka varenākie ēdamo sēņu meži ir tur, kur aug priedes, egles un pa kādam bērzam. Labākās gaileņu vietas ir tur, kur ir skuju koki, tāpat gailenēm patīk baltie ķērpji. Bērzu birztalā var atrast dzelteno bērzlapi un vilnīti, bet ozolu tuvumā - ozolu lācīti, rudens taureni, kā arī visdažādākās bērzlapes. Zem lapeglēm bieži vien aug zeltainā beka, kas nav retums arī parkos, savukārt apšu bekas jāmeklē zem apsēm – dažkārt tās aug veselās grupās. Sēņu karalienes baravikas var atrast dažādos mežos, jo pastāv dažādas to šķirnes - egļu, bērzu, priežu.
Arī rīdziniekiem sēņu lasīšanas prieki neiet gar degunu, jo ar sabiedrisko transportu var itin viegli nokļūt līdz labām sēņošanas vietām. Ar vilcienu no Rīgas centrālās stacijas var braukt uz Siguldas pusi, kur pieturvietās pa ceļam atrodas pamatīgi sēņu meži. Siguldas novada Silciema meži ir viens no iecienītākajiem Pierīgas sēņotāju galamērķiem, tur iespējams atrast gailenes, bērzlapes un baravikas. Ar vilcienu var doties arī Saulkrastu virzienā, kur ir bagātīgi priežu meži, vai ar autobusu doties uz Jaunciemu, kura vēsturiskais nosaukums ir Beku ciems, pateicoties ražīgajām sēņu un ogu vietām apkaimes mežos.
Kā norāda ekspertes, vislabākais laiks sēņu lasīšanai ir dažas dienas pēc tam, kad ir bijis lietus, tādēļ šobrīd sēņošanai ir labvēlīgi laika apstākļi - atliek vien aut kājās gumijniekus, apbruņoties ar nazīti un groziņu un doties dabas velšu meklējumos. Dodoties sēņu meklējumos, svarīgi, lai līdzi būtu paņemts viss nepieciešamais.
Ērces ir nopietnu slimību pārnēsātājas, tāpēc, dodoties uz vietām, kur tās mājo, jānodrošina pietiekama aizsardzība. Dodoties uz mežu, ieteicams mugurā vilkt visu ķermeni nosedzošu apģērbu gaišos toņos, lai savlaicīgi pamanītu pa to rāpojošus kukaiņus, kā arī piesardzības nolūkos vēlams izmantot kādu no kukaiņu atbaidīšanas līdzekļiem.
Sēņotājiem jāņem vērā tas, ka groziņā nedrīkst likt nevienu sēni, par kuru nav pilnīgas pārliecības, ka tā ir ēdama. Tomēr, lai nepalaistu garām izdevību ievākt kādu gardu, bet diemžēl nepazīstamu sēni, kas mežā izaugusi bagātīgā daudzumā, grāmatnīcā var iegādāties ilustrētu grāmatu „Sēnes. Rokasgrāmata dabā”. Tā ir palīgs sēņu pētniekiem jebkurā vecumā un ar dažādu pieredzi, turklāt lieliska lasāmviela sabiedriskajā transportā pa ceļam uz sēņošanas vietu.
Došanās sēņot bez mobilā telefona nav iedomājama – tas ir gan svarīgs sakaru līdzeklis gadījumiem, kad cilvēks mežā apmaldās, gan, pateicoties mobilajām aplikācijām, palīglīdzeklis sēņu atpazīšanai.
Tā kā sēņošanai piemērotākais laiks ir īsi pēc lietus, svarīgi ir kājas pasargāt no samirkšanas, kam vislabāk palīdz gumijas zābaki. Mūsdienās tie ir ne tikai ērti apavi, kas pasargā kājas no slapjuma, bet arī moderns stila papildinājums, turklāt veikalos pieejams plašs un daudzveidīgs gumijas zābaku modeļu klāsts, kas piemēroti ikvienai gaumei.
Pēc pastaigām svaigā gaisā uzlabojas arī apetīte. Lai sēņošana nebūtu jāturpina ar kurkstošu vēderu, ieteicams paņemt līdzi pusdienu kārbiņu ar sviestmaizēm, augļiem un dārzeņiem. Kā veselīgs našķis noder musli batoniņi, kuru sastāvā esošie rieksti un žāvētie augļi ir bagātīgs šķiedrvielu avots, kas palīdz atgūt spēkus un enerģiju. Tāpat iesakām neaizmirst par dzeramo ūdeni, kas remdēs slāpes un atveldzēs siltākajās rudens dienās.
