"Koki ir vēstneši par to, kādas sēnes mežā varētu būt. Egles, bērzi, ozoli norāda, mežā varētu atrast ļoti dažādas sēnes, kas veido mikorizu ar šiem kokiem," stāsta Latvijas Dabas muzeja (LDM) mikoloģe Inita Dāniele.
Vairumam sēņu ir mikoriza ar kokiem, tās ir savstarpējās attiecības starp sēni un koku. Piemēram, ir četri baraviku veidi - bērzu, egļu, priežu un ozolu baravikas, katra augs netālu no sava drauga, bet gada sēne - dzīslkāta beka, kas tikai pērn pirmoreiz atrasta Latvijā, ir atceļojusi no Ziemeļamerikas.
"Tīri teorētiski sēņu sporas var aplidot apkārt pasaulei ar gaisa plūsmām, tas ir iespējams," vienu versiju skaidro Dāniele.
Lai par sēnēm uzzinātu vairāk, tiek rīkoti semināri, cilvēki dodas mežā un groziņos liek visas sēnes pēc kārtas, lai pēc tam uzzinātu, kura ēdama, bet kura nāvējoša.
LTV raidījums "Vides fakti" veica eksperimentu, lai novērtētu skolēnu spējas atšķirt sēnes.
"Es jūs varu iepriecināt, ka jūs vismaz esat dzīvi, jo neko nāvējoši indīgu jūs pie ēdamajām neesat pielikuši. Otrais, jūs savu sēņu mērci mierīgi varat izgāzt, jo tā nebūs ēdama, tāpēc ka jums pie ēdamajām sēnēm ir žultsbeka, kas ir ļoti rūgta," lietišķa ir mikoloģe Dāniele, kura bērniem jautāja: "Kas ir tik drosmīgs un pagaršos, lai pārliecinātos?"
No šīm sēnēm ēdamas nav tikai trīs - sarkanā mušmire, tīmeklene un žultsbeka.
Ja par kādu sēni trūkst pārliecības, var izmantot Latvijas Valsts mežu (LVM) izveidoto mobilo aplikāciju sēņotājiem, kurā var pārliecināties par biežāk sastopamajām cepurīšu sēņu sugām. Tieši žultsbekas likšana uz pannas ir viena no biežākajām kļūdām.
"Vispirms skatāmies, ka stobriņa slānis ir rozā, tātad uzreiz varam spriest, ka tā ir žultsbeka. Otrs, ko skatāmies, ir tīklveida zīmējums, bet, ja vēl nav saprotams, tad atliek vien pagaršot. Šī vēl jauniņa, vēl pat nav rozā. Izskatās pēc beciņas - riebīga, reti riebīga un pietiek ar vienu tādu sēni, lai visu ēdienu sabojātu.
Sabojāt mērci nav tas ļaunākais.
"Zaļā mušmire un baltā mušmire, abas divas ir nāvējoši indīgas sēnes, un tās patiešām ir "vienreiz ēdamās", un mums to vienreiz ēdamo mums nemaz tik daudz nav," bīstamākās sēnes nosauc mikoloģe Inita Dāniele.
Bet tieši zaļajai mušmirei ir līdziniece - zaļā bērzlape, un abas labāk nesajaukt. Atšķirt šīs sēnes var, paskatoties uz kātiņu - mušmirei tur būs bumbulis, bet bērzlapei nē.
Par vērtīgāko sēni tiek uzskatīta baravika, to cena arī ir augsta, tirgotājiem veidojot peļņas iespējas.
Ja jūs cītīgi bārstīsiet sēņu paliekas, tās var ieaugt. Tikai jāievēro - ja jums blakus mājai ir bērzi, tad ieaugs tās, kuras aug bērzu mežā, stāsta speciāliste Dāniele.
"Pēc apmācības dalībnieki atzīst, ka apguvuši daudz jaunu lietu, Ir daudz jaunu sēņu, kuras, izrādās, aug tepat blakus pie pašām mājām, ko es nemaz nezināju un vēl piedevām liela daļa no viņām ir ēdamas," saka mikoloģe.
"Es domāju, vēlreiz ejot uz mežu, tik un tā ir lietas, par kurām es šaubītos, bet noteikti uzzināju daudz lietas, par kurām es vairs nešaubos kā, piemēram, rudzupuķu beka, kas aug man blakus un kura ir pilnīgi zilā krāsā un, kas ir pārsteigums - kuru var ēst," sacīja sēņu nodarbības apmeklētāja.
Vienā reizē iepazīt visas sēnes ir neiespējami, taču secinājums - sēnes ir viena par otru ir interesantāka.
Ar pelēko tinteni ārstē alkoholismu, dižsardzene garšo kā rieksti, zemestaukus izmanto vēža ārstēšanā un tā joprojām, bet - pirms kādu mazāk zināmu sēni likt groziņā, jāpadomā, vai tiešām tā ir ēdama.
Latvija ir bagāta mežiem. Arī sēņu ir tik daudz, ka gadiem ilgi jāmācās kā bērniem, tā arī pieaugušajiem, lai visas atšķirtu.
