ATZIŅAS:
- Šobrīd par pēcdzemdību depresiju runā vairāk, taču tā eksistēja arī pirms 50 un 100 gadiem.
- Ieteikums "Saņemies, tiec galā pati" ceļo no paaudzes paaudzē – šis vēstījums vēsturiski ļoti iesēdies.
- Psiholoģijas zinātņu doktore: Mūsu sabiedrība kopumā ir vāja savstarpēja atbalsta sniegšanā.
- Var vērot savdabīgu cīņu sociālajos tīklos: Ja kāda mamma runā par grūtībām, kāda cita uzsvērs, ka viņai ir vēl grūtāk.
- Pēcdzemdību depresijas gadījumā nav saistības ar saņemšanos – pirmā tipa diabēta pacienti arī nevar pierunāt savu aizkuņģa dziedzeri sākt ražot insulīnu pašam.
- Arī sociālie mediji var atstāt nelabvēlīgu iespaidu, redzot skaistās mammu "Instagram" bildes. Iespējams, idilliskās bildes autorei tā bija vienīgā skaistā bilde un patiesībā viņai klājas tikpat grūti.
- Psihiatrs: Bieži vien apkārtējie aizvien neatpazīst pēcdzemdību depresiju un "nenoķer" brīdi, kad sievietei tā sākas.
Pēcdzemdību depresija nav mīts. Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents, psihiatrs Māris Taube norādīja, ka dzemdības ir nopietns process, pēc kura sievietes dzīvē mainās viss. Viņa paliek viena pati ar bērnu, un tā ir milzīga atbildība, jo ne vienmēr pieejams tuvinieku atbalsts. Sieviete bieži vien jūtas nepārliecināta par sevi, krīt pašvērtējums, rodas miega vai ēšanas traucējumi un šķiet, ka viņa nebūs gana laba māte. Psihiatrs gan skaidroja, ka šīs pazīmes var attiecināt uz pēcdzemdību depresiju vien tad, ja tās ilgst vairākas nedēļas vai pat mēnešus pēc dzemdībām un ar laiku kļūst arvien smagākas.
Klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite Marina Brice atzīmēja, ka sievietei ar pēcdzemdību depresiju prātā ir dažādas domas, piemēram, "es netikšu galā ar savu bērnu, tā ir pārāk liela atbildība", "es nebūšu viņam laba mamma", "ja man jau tagad ir slikti un es netieku galā ar savu pašsajūtu, kā es varu uzņemties atbildību par bērnu", "kāpēc es viņu pakļauju ciešanām, ļaujot ienākt šai pasaulē". Ar šādām domām jaunās mammas var nonākt pie kļūdaina secinājuma, ka vienīgais risinājums ir izbeigt ciešanas, proti, izdarīt pašnāvību, nogalināt bērnu.
Pēcdzemdību depresiju ārstēja ģimenes lokā
Šobrīd par pēcdzemdību depresiju kopumā runā vairāk, to labāk prot atpazīt. Tomēr nevar teikt, ka tāda neeksistēja pirms 50 vai 100 gadiem. Psiholoģijas zinātņu doktore, kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande norādīja, ka arī tajos laikos pēcdzemdību depresija bija, par to vienkārši plaši nerunāja un to, iespējams, nemaz neapzinājās. Līdz ar to katrs atsevišķs gadījums, kurā māte sola izdarīt pašnāvību vai nodarīt savam bērnam pāri, noklusa lokāli. Nebija arī plašsaziņas līdzekļu, kas par to pavēstītu.
Psihoterapeita vai psihiatra palīdzība pirms vismaz 50 gadiem bija teju neiespējama, un to var saukt par mūsdienu fenomenu. Smagākos vai vidēji smagos pēcdzemdību depresijas gadījumos medicīnisko iespēju robežās sievietēm tika nodrošināta medikamentozā ārstniecība.
Zande lēsa, ka savulaik sieviete pēcdzemdību depresijas gadījumos varēja paļauties uz saviem ģimenes locekļiem, kuri varēja sniegt ja ne medicīnisko, tad vismaz psiholoģisko atbalstu. Kā piemēru viņa minēja Rietumu kultūras tradicionālo dzīvesveidu pirms 100 gadiem, kur cilvēki dzīvoja paaudzēs, ģimenēs, iekļaujošā sabiedrībā, kas vairāk viens par otru rūpējās, kā rezultātā pēcdzemdību depresijas gadījumi palika ģimenes lokā, kur, tuviniekiem sniedzot emocionālu un fizisku palīdzību, jaunajai mammai bija vieglāk pārvarēt grūtības.
Arī šobrīd pasaules daļās ar raksturīgu kolektīvisma kultūru, piemēram, Ķīnā, cilvēki joprojām dzīvo kopienās, kur ģimene ir ārkārtīgi svarīgs atbalsta punkts. Tur savstarpējā palīdzība ir tradicionāla un sievietēm ir lielāka iespēja lūgt un saņemt palīdzību tieši no tuviniekiem. Psiholoģijas zinātņu doktore gan norādīja, ka arī šajās zemēs ne viss ir tik rožaini, kā varētu šķist. Piemēram, Ķīnā jaunās māmiņas pirmo mēnesi pēc dzemdībām pavada gultā, kamēr viņu apkopj vīramāte. No vienas puses skatoties, tā ir iespēja jaunajai mammai atkopties pēc dzemdībām, uzkrāt spēkus un neuztraukties par jaundzimušo, taču no otras – viņa atrodas absolūtā vīramātes varā. Proti, vīramāte audzina jaundzimušo bērnu nevis tā, ka grib jaunā māmiņa, bet gan tā, kā pati uzskata par pareizu.
"Sakod zobus un saņemies"
Lai arī ģimenei bija liela nozīme, tomēr vēsturiski sabiedrībā valdīja uzskats, ka sievietēm jātiek galā ar visu pašām – mammām, tā teikt, nebija ļauts sūdzēties par grūtībām. Tika izvirzītas konkrētas prasības, gaidas, kādai sievietei jābūt kā mammai, un nevarēja būt ne runas, ka viņa ar kaut ko varētu netikt galā, skaidroja Taube, piebilstot, ka to vispār nevar pielīdzināt mūsdienām, kad indivīdam, viņa tiesībām vai bērnam tiek pievērsta lielāka uzmanība.
Nereti arī pašas sievietes, kuras dalījās ar ikdienā piedzīvotajām grūtībām, dzirdēja nosodījumu vai tuvinieku ieteikumu: "Saņemies, tiec galā pati". Zande skaidroja, ka šāds ieteikums tiek nodots no paaudzes paaudzē. Piemēram, vecvecmāmiņas aicināja savas grūtībās nonākušās meitas saņemties, tās savukārt vēlāk jau to pašu teica savām meitām.
"Vecmāmiņa saka jaunajai māmiņai: "Kas tad tev par grūtībām? Tev taču ir veļasmašīna un autiņbikses. Saņemies!" Ļoti iespējams, ka tās jaunās sievietes, kurām šobrīd dzimst meitenītes, nākotnē arī tām teiks, lai viņas saņemas. Tas ir vēstījums, kas vēsturiski ir ļoti iesēdies, raksturojot, kā būtu jātiek galā ar grūtībām," norāda psiholoģijas zinātņu doktore.
Viņa atzina, ka mūsu sabiedrība kopumā ir vāja savstarpēja atbalsta sniegšanā.
Turklāt ne tikai paaudzēs, bet arī pašu vecāku starpā. Piemēram, kad kāda mamma sociālajos tīklos pasaka, cik viņai grūti, kāda cita centīsies uzsvērt, ka viņai ir vēl grūtāk. Rezultātā rodas savdabīga cīņa, kurā palīdzību, atbalstu "dabūs" tā, kurai klāsies visgrūtāk.
Zande arī vērsa uzmanību, ka, attīstoties cilvēcei, mainījušās problēmas, kas vitāli svarīgas vienā vai otrā laikmetā, laikā, ģeopolitiskajā situācijā. Kādreiz izdzīvošanas likumi bija skarbi, bet vēl skarbāki bija apstākļi, kuros bija jādzīvo, līdz ar to kādreiz cilvēku emocionālās vajadzības neviens neņēma vērā. Viņa aicināja iztēloties situāciju, kad cilvēkam ir divas izvēles, piemēram, pārvarēt grūtības un sagādāt ziemai pārtiku vai tiešākajā nozīmē nomirt. Tolaik nebija ne runas par varēšanu vai nevarēšanu, jo bija jādara.
"Tu sakod zobus, turi rumpi, ej uz priekšu un saņemies. Ar visu bija jātiek galā pašam, jo kuram gan rūp tavas problēmas?" viņa sacīja.
Praksē gan šādi padomi nedarbojas, un, ja sieviete pieņem lēmumu nogalināt sevi vai savu bērnu, tam nav saistības ar to, ka viņa nav spējusi saņemties. Kā piemēru Brice minēja pacientus ar pirmā cukura diabēta tipu, kuriem nepieciešams insulīns. Nevar pateikt pacientam: "Klausies, pasaki savam aizkuņģa dziedzerim saņemties un sākt ražot insulīnu pašam".
Tas būtu pārāk vienkārši, ja pēcdzemdību depresiju varētu atrisināt ar vienu vienīgu "saņemies", viņa piebilda.
Bailes būt nosodītām
Iemesli, kāpēc sievietes nevēršas pēc palīdzības, var būt dažādi, tomēr bieži vien tās ir bailes no apliecinājuma, ka viņas ir nevērtīgas, kā arī bailes tikt nosodītām. Nereti arī vecākā paaudze noniecina jaunās mammas, sakot, ka "agrāk sievietes dzemdēja laukā, un nekāda palīdzība nebija vajadzīga, bet tagad visas tik trauslas un vārgas," uzsvēra Brice. Šādi izteicieni ietekmējuši bērnu audzināšanas veidu.
Klīniskā psiholoģe arī norādīja, ka zināšanas par psihiskiem procesiem, kā arī par to, kā psiholoģiski jūtas sieviete, agrāk nevienu neinteresēja. Pirms vairākiem gadu desmitiem vai pat simtiem veselības aprūpes līmenis, zināšanas par antiseptiķiem un palīdzību dzemdībās nebija augstākajā līmenī, tādēļ būtiskākais bija, lai bērns izdzīvotu. Viņa uzsvēra, ka tikai šobrīd, laikam ejot un medicīnai attīstoties, "mēs varam mazāk raizēties un vairāk uzticēties mediķiem par to, ka mans bērns izdzīvos un es nenomiršu".
Savukārt Zande uzskata, ka sievietes nevēršas pēc palīdzības arī tādēļ, ka, iespējams, nav saņēmušas atbalstu no ģimenes locekļiem.
Piemēram, jaunās mammas jutušas, ka kaut kas nav labi, tomēr partneris esot atmetis ar roku, sakot, lai "beidz ņemties", jo viss viņai ir kārtībā.
Arī sociālie mediji mēdz atstāt uz sievieti nelabvēlīgu iespaidu. Mūsdienās jaunās mammas "Instagram" publicē skaistas bildes, kurās viņas redzamas sapucētas ar mazuli rokās. Rezultātā citām, kas skatās šīs bildes, šķiet, ka tāda dzīve ir norma, viņām rodas kauns par to, ka pašas nespēj tikt galā ar savām grūtībām, ka viņām netīri mati, nemazgāta trauku kaudze. Taču, iespējams, tā bijusi tās sievietes vienīgā skaistā bilde un arī viņai klājas tikpat grūti kā citām, atzīmē Zande.
Citreiz arī sievietes, kurām bija aizdomas, ka sliktā pašsajūta, nogurums nav tāpat vien, vēršoties pēc palīdzības pie ģimenes ārsta, pretim saņēmušas atbildi, ka tas esot normāli.
""Ko jūs gribējāt, mammīt? Tas ir normāli. Vairāk adiet, vairāk staigājiet un nedomājiet sliktas domas" – principā šādā veidā ārsts noraida šīs sievietes vajadzību pēc palīdzības," sacīja speciāliste.
Kā atpazīt pēcdzemdību depresiju?
Taube atzina, ka joprojām bieži vien apkārtējie neatpazīst pēcdzemdību depresiju, "nenoķer" to mirkli, kad sievietei tā sākas. Gadījumos, kad sievietei jau iepriekš ir bijusi pēcdzemdību depresija, ir drošāk, jo sieviete, visticamāk, jau bija nonākusi psihiatru redzeslokā, tie pabrīdina jau laicīgi un seko līdzi medikamentu lietošanai. Arī ginekologi, pediatri citreiz atpazīst simptomus, zvana psihiatriem, piemēram, no dzemdību nama, sakot, ka nevēlas jaunajai mammai dot bērnu, jo saredz problēmas.
Tomēr tā ne vienmēr notiek un pēcdzemdību depresija sievieti var skart pirmo reizi. Pēc dzemdībām sieviete ar bērnu tiek palaista mājās un ne tuvinieki, ne dzemdību nama darbinieki nepamana, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, kā rezultātā sieviete pie psihiatra nenonāk. "Nesapratām, nenovērtējām, nepievērsām uzmanību, un tad tās sekas ir bēdīgas", saka psihiatrs.
Tuvinieki bieži vien ir tie, kuri pazīst sievieti vislabāk un redz mazās pārmaiņas viņas uzvedībā.
Piemēram, var mainīties gan tas, kā sieviete emocionāli jūtas, gan tas, kā viņa domā, kā uzvedas. Var zust arī prieks un interese par lietām, kas agrāk patika, kā arī parādīties neizlēmīgums un gausums. Tāpat var mainīties sievietes garastāvoklis – viņa var būt nomākta, aizkaitināta, nejusties laimīga, kā arī var rasties grūtības koncentrēties, tikt galā ar ikdienas darbiem, aprūpēt sevi vai bērnu, skaidroja Brice.
Pēcdzemdību depresija var izpausties arī kā pārāk liela rosība, centība visu izdarīt, kā arī pārmērīga laimes sajūta pēc bērna piedzimšanas un viņa pāraprūpe.
Tās var būt arī tikai dažas pazīmes. Pēcdzemdību depresija nenozīmē, ka katrai sievietei būs visa buķete. Ja apkārtējie novēro jaunajā mammā kādas izmaiņas jau pirmajās nedēļās pēc bērna piedzimšanas, Brice ieteica izrādīt interesi, būt blakus, uzdot tiešus jautājumus: "Kā tu jūties, kā tu tiec galā, kā es varu tev palīdzēt?"
"Mums vienkārši jābūt vērīgiem, gataviem uzdot jautājumus, vaicāt, kā sieviete jūtas, kā arī būt gataviem iesaistīties, ierosināt, palīdzēt atrast speciālistu un varbūt pat aizvest pie tā," aicināja klīniskā psiholoģe.
Gadījumos, kad sieviete nevēlas vērsties pēc palīdzības, to viņas vietā var izdarīt tuvinieki. Viena no pirmajām lietām, ko viņi var darīt, ir zvanīt uz krīzes tālruni. Tas ieteicams arī sievietēm. Zande norādīja, ka pie vieglas pēcdzemdību depresijas simptomiem ir vajadzīgs sociāls atbalsts, uzklausīšana un tas nebūt nenozīmē, ka uzreiz "liks lietot medikamentus". Tie vajadzīgi smagas pēcdzmedību depresijas gadījumā.
"Sievietes partneris vai ģimene var sacīt: "Klau, šie ir tie telefoni, varbūt tu vari vienkārši piezvanīt, lai tev ir kāds neitrāls cilvēks, ar ko tu vari aprunāties. Ja tu negribi man stāstīt, piezvani, lai tev ir kāds, ar ko izrunāties"."
