Ziemassvētkos viena no visplašāk piekoptajām tradīcijām ir dāvanu dāvāšana un saņemšana. Bieži bērni par saņemtajām dāvanām savā starpā mēdz lielīties, taču gluži tāpat, tikai ne tik atklāti, lielās arī pieaugušie, norādīja Iveta Gēbele.
“Ja paskatās uz dāvanām, materiālām lietām, tad, protams, tas viss ir kontekstā ar pasauli, kurā bērns dzīvo. Mūsu pasaule šobrīd ir ļoti materiāla, tendēta uz sasniegumiem. Pasaule, kurā bērni dzīvo, protams, ne visi, bet lielākā daļa, ir piebāzta, piesātināta ar materiālo labklājību,” norādīja psiholoģe.
Vīrieši lielās ar saviem auto, sievietes ar tērpiem, vecāki ar bērnu sasniegumiem.
“Vecāki to dara slēptāk. Šķiet, ka bērni lielās vairāk, jo bērni to dara atklāti, naivi, bet arī pieaugušie visu laiku lielās,” piebilda Gēbele.
“Bērni ir spoguļi. Ja ģimene tiecas pēc materiāliem labumiem, tad, protams, ka arī bērni to dara, tikai atklātāk.
Tā nav ne slimība, ne problēma, ne kaut kāda šausmīga lieta, ka viņi lielās, bet tas ir atspoguļojums tam, kas notiek pasaulē,”
viņa uzsvēra.
Vecākiem svarīgi bērnam mācīt, ka materiālās lietas nav vienīgā vērtība, un audzināt empātiju pret otru un sevišķi tiem, kam dzīvē kaut kā trūkst. Šādam nolūkam noder piedalīšanās un iesaistīšanās labdarības akcijās, kuru laikā bērns ierauga citus dzīves aspektus, kas ir svarīgāki par materiālajiem.
Tāpat psiholoģe norādīja, ka
lielība bieži tiek jaukta ar fantazēšanu, kas ir saistīta ar bērnu attīstību, un tai ir ļoti vajadzīga.
“Viņi redz pasauli, skata pasauli, un viņu fantāzija ir par kādu nākotni, piemēram, es būšu prezidents, man būs auto kā tētim. Tā ir ļoti vajadzīga, normāla attīstības lieta,” Gēbele skaidroja.
Savukārt, ja fantazēšanas ir pārāk daudz un tā sāk robežoties ar lielību, uz to var lūkoties kā kompensāciju, kurai pamatā ir mazvērtības sajūta. Psiholoģe stāstīja: “Tā ir kompensācija, ja viņam kaut kā nav. Lai kompensētu, lai mazinātu spriedzi, lai nesabruktu mazvērtībā, bērni ar lielību kaut ko kompensē. Tad pieaugušie, kad bērnu sāk kritizēt vai rāt par to, patiesībā nodara bērnam nevis labu, bet vēl lielāku ļaunumu, rada viņam grūtības. Viņš jau tā jūtas slikti, ka otram ir, bet viņam nav, un tad vecāks vēl sāk rāt.”
Būtiski arī saprast, kad bērns lielās, bet kad vienkārši dalās priekā, norādīja Gunita Kleinberga. “Kad bērns ir ieguvis mantu, viņš ar viņu iet padalīties ar otru bērnu, bet nenoniecinot otru bērnu, vienkārši rādot, paskaties, kas ir man, cik superīgi, es riktīgi priecājos. Bieži vien pieaugušie reaģē uz to negatīvi – nelielies. Mēs patiesībā šo vienkāršo dalīšanos ar prieku un gandarījumu, ka viņam ir tā manta, automātiski uztveram kā lielīšanos, lai gan bieži vietā var būt vienkārša dalīšanās,” Kleinberga skaidroja.
“Bērna prieku mēs nobremzējam, rūpējoties par tiem, kam nav šīs iespējas. Tanī pašā laikā, ja mēs to uzskatām par lielīšanos, lai gan bērns tikai dalās priekā, mēs liedzam iespēju visiem priecāties un izbaudīt šo prieku, kas rodas, kopīgi daloties,” viņa piebilda. Bērniem piemīt liels prieks un gandarījums dalīties ar lietām, ko piedzīvojuši vai ieguvuši, un tas nav nekas slikts, kamēr netiek noniecināts otrs.
“Lielīšanās ir, kad es sāku otru noniecināt vai sevi padarīt par vērtīgāku tāpēc, ka man šī lieta ir. Tanī gadījumā mēs runājam par lielīšanos – ka man ir, bet tev nav, ka man ir labāk, bet tev sliktāk. Tad vajag bērnam skaidrot, ka ir tiešām jauki, ka tev ir šī lieta, mēs ar to kopā varam spēlēties, dalīties, bet ne noniecināt otru tāpēc, ka viņam tādas nav. Tur vairāk ir saruna ar bērnu,” stāstīja psihoterapeite.
Viens no veidiem, kā bērnam stāstīt par dažādām dzīves vērtībām un mācībām, ir lasīt pasakas. Jau kopš seniem laikiem pasakas ir izmantotas kā audzināšanas metode. Ar metaforas palīdzību ir iespējams rotaļīgi, bez piespiešanas vai moralizēšanas nodot bērnam zināšanas par dzīvi, par cilvēku attiecībām.
“Pasaku ir ļoti daudz arī par lielību. Par lielīgo zaķi, piemēram, kurš atrod bisi mežā un ies vilku šaut, bet kā vilku ierauga, tā dūšā ir papēžos” piemēru minēja Gēbele.
"Tautas pasakās, kurās ir atspoguļota gan lielība, gan kāda varoņa vēlme gūt virsroku pār citiem, lielībnieks tiek apturēts un konfrontēts ar realitāti. Pasakas parāda cēloņu un seku likumsakarības. Tāpēc lielībnieku nevajag rāt, bet izlasīt vai izstāstīt situācijai atbilstošu pasaku un kopā ar bērnu pamēģināt pasakas vēstījumu izprast."
