Rūdolfs Andersons ir divu dēlu tēvs, viņš uzskata, ka ir klātesošs audzināšanā un sadzīvē, bet ir problēmas ar nedalītu laiku kopā ar bērnu, tas ir darba un sadzīves dēļ. Arī spēlēšanās un piedalīšanās bērna spēlēs ne vienmēr ir vienkārši. Rūdolfs uzskata, ka ģimenē atšķirības starp mammu un tēti nav darbībā vai vecāku īpašību kopumā.
Volfgangs Vinters ir dēla un meitas tēvs, strādājis skolā, ir arī austrumu cīņas treneris. Volfgangs ir mācījies no labiem vecākiem un harmoniskiem cilvēkiem bērnam pateikt godīgi, ja negrib ko darīt, tāpēc bērnam nav šaubu par to, ka tēvam kaut kas nepatīk vai arī viņš ko neprot. Neko nevarēs izdarīt, ja tēlosim, ka spēlējamies, ka tēlojam bērnu pedagogus, uzskata Volfgangs.
“Es esmu bērna pavadonis, kas ved viņu cauri dzīvei,” uzsver Volfgangs.
Vecāku loma mainās; pienāks brīdis, kad bērns tik ļoti nevēlēsies vecāku klātbūtni.
Jānis Broks ir divu dēlu tētis un uzskata, ka būt kopā ar bērnu ir laimes mirkļi. Bērns tētim uzdod dažādus jautājumus, saņemot atpakaļ tēta centienus palīdzēt gūt atbildes. Grūti izdalīt ikdienā 20 minūtes nedalīta laika, jo ikdienā daudz lietu dara kopā un situācijas netiek iepriekš izdalītas vai organizētas. Jāņa sieva spēlē hokeju, tāpēc ir prieks, ka viņa ir piemērs, ka stereotipi ne vienmēr strādā.
Ringolds Grāpis ir trīs dēlu tētis – kopā ar bērniem daudz strādā lauku darbos. Tētis kopā ar puišiem spēlējas, gūst prieku, bet otra svarīga tēva un dēlu attiecību daļa ir tēva uzdevums noteikt robežas, kas bērniem dod drošību un palīdz saprast, kur ir atļautā un neatļautā robežas. Tēvs un dēli kopā mežā ceļ cietokšņus un fortus, spēlē datorspēles un sarunājas par tām, un kopā brauc ar močiem – šajās trīs aktivitātēs nepiedalās mamma.
