Rīgas pašvaldības policijas Profilakses, koordinācijas un statistikas nodaļas priekšnieks Egils Vidriks apstiprina, ka policija saņem daudz zvanu par traucējošiem trokšņiem, šādiem izsaukumiem ir tendence pieaugt. Nav gan statistikas, cik sūdzību ir saistīts ar bērniem, bet Egils Vidriks apstiprina, ka ir arī tādas sūdzības, ka bērni pārāk trokšņo vai pārāk skaļi vingrinās spēlēt kādu mūzikas instrumentu.
Mediatore un sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Lelde Kāpiņa atzīst, ka bērnam ir normāla un dabiska vajadzība kustēties, vingrināties, nodarboties.
"Nevaram iedomāties, ka varētu noturēt bērnu dzīvojam un staigājam tikai uz pirkstgaliem," atzīst Lelde Kāpiņa.
Bērniem ir vajadzīgs skraidīt, lēkāt, pat bumbu ripināt.
"Tas, kā no lejas izklausās, tas reizēm īsti nav skaidrs," norāda Lelde Kāpiņa.
Raidījuma klausītājs raksta, ka
nekvalitatīvi uzbūvētajās "piparkūku mājās" bieži trokšņu caurlaidība ir milzīga.
Likumdošanā ir noteikts skaņas caurlaidības līmenis, lai to noteiktu, būtu nepieciešama akustikas ekspertīze, tā ir būvvaldes kompetence, pauž Egils Vidriks.
Senāk bija likumi un sabiedriskās kārtības noteikumu normas, kurās norādīti diennakts laiki un sodi par trokšņošanu. Tagad nav laika un trokšņa ierobežojumu likumdošanā (ir spēkā tikai MK noteikumi par remontdarbiem pēc pulksten 23 vakarā); ja ir liels troksnis, tad vispirms policija brīdina, ja turpina radīt traucējumu apkārtējiem, tad var sodīt par sīko huligānismu.
Speciāliste mudina sarunāties par neapmierinātības cēloni bez draudiem un agresijas, mēģināt saprast vienam otra sāpi un vajadzību. Varbūt ir iespējams atrast veidu, kā satikties bez satraukuma un bailēm kāpnēs. Lai nav jādzīvo ar trauksmes sajūtu – ārprāts, nokrita krūzīte, ko teiks kaimiņi.