Latvijas radio raidījumā “Ģimenes studija”sarunā par audžuģimenēm piedalās LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta pārstāve Baiba Stankēviča, sociālo pakalpojumu aģentūras ģimenes atbalsta centra pārstāve Margita Kalniņa Laksa, žurnāliste un audžumamma Evita Puriņa.
“Audžuģimeņu skaits ir nemainīgs pēdējos piecus gadus, apsveicami, ka bērnu skaits bērnunamos ir sarucis.
Pirmais solis, ja bērns zaudē ģimeni, ir aizbildnība, kurā parasti rūpes uzņemas radinieki, neliels skaits gadījumu ir, kad bērnam zināmi cilvēki, bet ne radinieki uzņemas gādību. Tad ir audžuģimenes, kuras ieguvušas speciālu statusu, ir apmācītas, kur bērns var dzīvot ārpus ģimenes. Ja viss iepriekš minētais nav bijis iespējams, tad bērns nonāk kādā valsts institūcijā. Tiek lemts par bērna tālāko statusu. Ja bērna vecākiem atņem aprūpes tiesības, tad bērnu var nodot adopcijai,” situāciju skaidro Baiba Stankēviča.
Evita Puriņa stāsta, ka doma par audžuģimeni neatnāk vienā dienā. Viņas ģimenē ir bērni, kuri jau paaugušies, ir vieta, kur bērnus pieņemt, ir materiālās iespējas. Elita kopā ar vīru izvērtēja savas iespējas un sāka kārtot audžuģimenes statusu.
Aizbildnis bērnam tikai aizvieto vecākus, viņam ir juridiskas tiesības būt bērna pārstāvim, bet adoptētājs kļūst par bērna vecāku.
Aizbildnis ir viena no bērna aprūpēs formām, par ko saņem finansiālu atbalstu un uzturnaudu bērnam.
Evita Puriņa saņem 113 eiro mēnesī un saka, ka uzskats, ka audžuvecāki ņem bērnus finansiālu apsvērumu vadīts, ir mīts.
Katru gadi ir ģimenes, kuras uzsāk audžuģimeņu statusa iegūšanas ceļu, bet netiek atzīta par piemērotu audžuģimenes statusam vai pašas nolemj bērnu adoptēt vai arī atteikties no idejas par audžuģimenes veidošanu.
Margita Kalniņa Laksa informē, ka audžuģimeņu apmācība mainās, jo augam laikam līdzi, katru gadu ir jaunas vajadzības. Liela vērība tiek pievērsta saskarsmei ar bioloģiskajām ģimenēm, jo viens no audžuģimenes uzdevumiem ir bērna atgriešanās bioloģiskajā ģimenē vai bērna atdošana adopcijai. Lielu uzmanību pievērš sadarbībai ar institūcijām, kur var gūt atbalstu un palīdzību, svarīga ir arī veselības joma – bērna fiziskā un emocionālā veselība.
Kad bērni nonāk reālajā audžuģimenē, atbalstu var saņemt, bet ir atšķirības dažādos Latvijas reģionos. Tiek organizētas atbalsta grupas visā valstī.
Ir psiholoģiskā palīdzība lielākās pilsētās, kur var saņemt valsts atmaksātu palīdzību. Ne visās pašvaldībās ir vienāds atbalsts.
Evita Puriņa ir izmantojusi iespēju saņemt atbalstu, jo pašā sākumā tas bija nepieciešams. Ģimenē ienākušais bērns bija ar lielām problēmām, jo, visticamāk, bija cietis no vardarbības. Arī šobrīd viņai ir iespējams saņemt atbalstu, ja tas nepieciešams.
“Nevieni kursi nevar sagatavot visiem iespējamiem gadījumiem. Ir jādara viss, lai bērnunamu nebūtu, ” domā Evita Puriņa.
LM ir virzījusi, valdība akceptējusi, ka nākamajā gadā palielinās finansējumu audžuģimenēm, lai varētu arī maksāt sociālās iemaksas un audžuģimenes darbs tiktu novērtēts kā darbs.
Nākotnē tiks veidoti reģionālie atbalsta centri audžuģimenēm. Sociālo pakalpojumu aģentūra jau sākusi šādu centru veidošanu Latvijā. Šajā centrā strādās ar atbalsta sniegšanu visai ģimenei, lielāko uzmanību pievēršot bērnam, kurš ir pieņemts ģimenē.
Nākotnē paredzēta arī audžuģimeņu reģistra ieviešana, tā atvieglos komunicēšanas iespējas un informācijas aprites ātrumu.
