Jau krietni sen pagātnē ir tas laiks, kad bērni Ziemassvētku vecītim rakstīja mīļas papīra vēstules ar lūgumu dāvanu maisā atnest lelli vai rotaļu mašīnu, jaunas ragaviņas vai slidas, bet pārdrošākie uzdrošinājās cerēt uz jaunu "Lego" komplektu.
Nu sarežģīti laiki pienākuši gan Ziemassvētku vecītim, gan arī bērnu vecākiem – pošot savus lolojumus drīzajam mācību gadam, līdzās burtnīcām, zīmuļiem un penāļiem skolas somā jāiepako mobilais telefons, planšete, bezvadu austiņas, portatīvais akumulators jeb powerbank, barošanas adapters, lādēšanas kabelis un noteikti arī viedpulkstenis ar GPS raidītāju un vēlams balss ziņu funkciju. Jo dzīvojam taču digitālajā laikmetā, kad digitālā bērnība sākusies jau krietni pirms skolas vecuma sasniegšanas, bet digitālā intuīcija bezmaz jau šūpulī ielikta.
Zanda Rubene ir grāmatu "Kritiskā domāšana augstskolu studijās" un "Ievads mediju pedagoģijā" autore, turklāt drīz tām piepulcēsies jauns manuskripts – pētījums par digitālo bērnību.
Viņa atklāja, ka pētījumi liecina – pirmā saskarsme ar digitālo vidi un tehnoloģiju apgūšana mūsdienās bērniem sākas jau zīdaiņu vecumā.
"Liels Eiropas līmeņa pētījums par maziem bērniem un digitālajām tehnoloģijām tika veikts no 2015. līdz 2017. gadam. Tie ir novecojuši dati, protams, jo Covid-19 ieviesa savas korekcijas, bet būtībā
realitāte ir tāda, ka Latvijā interneta lietotāji ir cilvēki vecumā aptuveni no 11 mēnešiem. Nevarētu teikt, ka visi. Pirms kaut kādiem dažiem gadiem viena nevalstiskā organizācija veica pētījumu, kurā tas bija 47%, tātad gandrīz katrs otrais mazulis," atklāja Rubene.
Tiesa, kopš 2018, gada arvien vairāk parādās neirologu, psihologu un citu ekspertu padomi vecākiem, kuros vecāki tiek aicināti līdz divu, trīs gadu vecumam savus mazuļus ar viedierīcēm neiepazīstināt. Tagad tā ir plašāk izplatīta informācija nekā iepriekš, tāpēc, iespējams, situācija ir uzlabojusies.
Digitālā bērnība un zaudētā atpūta
Vienlaikus joprojām var runāt par to, ko pētniece apzīmē ar terminu – digitālā bērnība.
"Doma ir tāda, ka bērnība ir sociāla konstrukcija, ko sabiedrība izveido kā priekšstatu par to, kas raksturīgs, kā izturēties, kā domāt, kā rīkoties attiecībā pret cilvēkiem, kas vēl nav pieauguši. Interesanti, ka bērnība kā koncepts būtībā izveidojās Rietumu kultūrā tikai 17. gadsimtā, jo, kamēr cilvēki bija ļoti mirstīgi, it īpaši bērni, tikmēr nepastāvēja tāda parādība kā sentiments attiecībā pret mazu bērnu," stāstīja Rubene.
Tiklīdz cilvēki sāka dzīvot labāk un bērnu mirstība samazinājās, – lielā mērā pateicoties pirmajai vakcīnai pret bakām, – varēja sākt runāt par bērnības jēdzienu.
"Bērnība, protams, kā sociāla konstrukcija laika gaitā mainās. Ja mēs domājam par mūsdienām, tad, digitālajā laikmetā dzīvojot, mēs runājam par digitālo bērnību. Par tādu bērnības formāciju, kurā par kritērijiem, lai kļūtu par pieaugušo, par kritērijiem, lai kļūtu par rīcībspējīgu cilvēku, kļūst digitālās tehnoloģijas.
Bez tehnoloģijām nevar ne mācīties, ne strādāt. Ja tu, bērns, gribi skolā un augstskolā būt veiksmīgs, tad digitālās tehnoloģijas tur ir ļoti klātesošas," skaidroja Rubene.
Patiesībā stāsts nemaz nav par bērniem, jo bērnu paradumi veidojas sazobē ar vecāku pašu paradumiem mājās. Ja bērniem rodas problēmas ar pārmērīgu iegrimšanu tehnoloģijās, visticamāk, būtu jāsāk ar pieaugušo pašu paradumu nopietnu revīziju.
"2022. gada beigu pētījums liecina, – ceturtā daļa cilvēku apzinās, ka izmanto tehnoloģijas par daudz, bezmērķīgi, ka tur kaut kas ir jādara. Es ļoti priecājos, ka arī Latvija ir šajā domāšanas virzienā, jo mēs patiešām sākam zaudēt kaut ko ļoti, ļoti būtisku. Aristotelis ir teicis, ka labai, skaistai dzīvei ir nepieciešama kvalitatīva atpūta. Ziniet, tieši atpūta ir tā, ko esam pazaudējuši tehnoloģijās," vērtēja Rubene.
Tas, ka tehnoloģijas ienāk darbā un mācībās, ir ārkārtīgi labi, jo tās mums palīdz. Cits jautājums ir, ko mums palīdz tas, ka nevis sarunājamies, lasām grāmatas vai dodamies pastaigās, bet, atnākot mājās, iegrimstam telefona ekrānā, sprieda pētniece.
"Mēs varam uz Eiropu skatīties divos griezumos. Tendence ir tāda, ka ziemeļos, Skandināvijā un Igaunijā, ir diezgan liela vecāku iesaiste tehnoloģiju izmantošanā. Tas nozīmē, ka bērni no agra vecuma izmanto tehnoloģijas, bet mērķtiecīgi, kopā ar vecākiem. Tehnoloģijas netiek izmantotas kā aukle. Tas ir Skandināvijā. Mēs esam otrā galā, pie Austrumeiropas paradumu bloka, jo mums bērniem ir diezgan viegla piekļuve tehnoloģijām, vecāki tās ļauj izmantot, kad brīvā, absolūti nevadītā izmantošana mijas ar aizliegšanas epizodēm, un lielākoties tehnoloģijas tiek izmantotas kā aukle," stāstīja Rubene.
Tehnoloģijas ietekmē arī klasiskos ģimenes rituālus, tādus kā kopīga vakariņošana, kopīga svētku svinēšana, sarunāšanās no rīta pie brokastu galda.
"Balanss ir diezgan liels izaicinājums, jo rīcībspējīgais cilvēks mūsdienās ir tas, kuram "viss ir kārtībā" gan tiešsaistes, gan bezsaistes jomā. Viņš prot tikt galā ar tehnoloģijām, māk izmantot tehnoloģijas mērķtiecīgi un, lai sasniegtu savus mērķus, var paiet arī malā un nolikt tās nost, kad mērķi ir sasniegti, jo viņš ir gana aktīvs arī bezsaistes realitātē. Tas ir tas, ko mums visiem būtu jāmēģina saglabāt un atgriezt atpakaļ, ja tas ir zudis. Te nav stāsts tikai par mūsu bērniem. Ģimene ir par kopābūšanu," secināja Rubene.
