Šajās dienās sabiedrības uzmanības centrā ir arī notikušais Lietuvā, kad trīs dienas tika meklēta deviņus gadus vecā meitene Agota, kura svētdien bija izgājusi no mājām Kauņā un pazudusi bez vēsts. Meitene tika atrasta dzīva, un viņas nolaupītājs – kāds 42 gadus vecs Kauņas iedzīvotājs – ir aizturēts.
Šo noziegumu šobrīd vēl izmeklē, un plašākas detaļas netiek sniegtas, taču notikušais licis arī pie mums pievērst lielāku uzmanību bērnu drošībai.
"Ar viņiem nevajag komunicēt, ar viņiem nevajag uzsākt nekādu sarunu, vienkārši maksimāli ātrāk tikt prom." Tā par sastaptajiem svešiniekiem uz ielas, kas draudzīgā balsī var uzrunāt bērnus, izsakās Rīgas 64. vidusskolas 11. klases skolniece Viktorija.
Arī viņas klasesbiedri Nils un Daniela piekrīt, stāstot, ka par drošību runāts jau no agra vecuma gan ar vecākiem, gan skolotājiem, tāpēc viņi skaidri zinātu, kā ne tikai pasargāt sevi, bet palīdzēt arī kādam citam bērnam.
Daniela: "Nu tās ir ikdienišķas sarunas, manuprāt, it īpaši, kad mēs bijām mazāki, bet kādā 7. un 8. klasē vecāki noteikti par to brīdināja."
Nils: "Atceros, ka agrāk klasēs, vismaz klases stundās, bija īpašas pārrunas."
Viktorija: "Man ir atmiņas no bērnības – kopš es pati jau pastāvīgi no skolas gāju mājās, tad arī vecāki mūždien stāstīja, ka ar svešiniekiem nerunāt, nevienam svešam cilvēkam nesekot, nevienu nelaist mājā, kas saka, ka ir pazīstams."
Rīgas 64. vidusskolas direktors Edgars Zīverts atzīst, ka nesenais meitenes nolaupīšanas gadījums Lietuvā liek aizdomāties, ka pilnīgi droši par bērniem nevar justies nekur un nevienā brīdī ne vecāki, ne arī skola, tāpēc ir ļoti svarīgi ar bērniem runāt par šīm tēmām un mācīt viņus – kā tādās situācijās ir pareizi rīkoties.
"Protams, ka katru gadu tā ir tāda standarta procedūra, kuru skola veic, un tas ir audzinātāja pienākums – gadu uzsākot, pārrunāt dažādos rakursos šo drošību gan skolas telpās, gan ārpus tām, pārvietojoties pa ielu, ne tikai ceļu satiksmes drošības ziņā, bet arī komunikācijā ar svešinieku. Tie gadījumi par piedāvātām končām un kaut kāda ceļa parādīšanu, kā ērtāk iziet pa mikrorajonu – tādi gadījumi ir, un par tiem arī tiek runāts ar skolēniem."
Arī skolas psiholoģe Inita Kriškovska uzsver,
ka vecākiem un skolai ir jāsadarbojas, lai kopīgi mācītu bērniem par dažādiem drošības jautājumiem.
Tāpat viņa norāda, ka tāda veida situācijas neesot biežas, tomēr tās var notikt, tāpēc vidusskolas vadība vienmēr ir atvērta sarunām, radot skolēniem drošības sajūtu, ka skolā ir cilvēki, kā psihologs, skolotāji vai skolas dežurants, pie kuriem var vērsties pēc palīdzības un stāstīt par notikušo.
"Droši vien tas būtiskākais ir izvēlēties drošākos ceļus, kā bērns iet uz skolu un kā viņš iet mājās. Ja notiek tāda situācija, spēt noreaģēt un nepiekrist kāpt mašīnā, paņemt konfekti vai kaut kur doties, bet vērsties pie tuvākā pieaugušā, kas varētu būt drošs, tas varētu būt policists, protams, ja viņš redz, bet arī, piemēram, jebkāda māmiņa ar bērnu uz ielas, kurš var palīdzēt un iesaistīties šajā situācijā. Protams, ja jau tevi rauj mašīnā, tad ir skaļi jākliedz, jārada troksnis, lai kāds vispār sadzirdētu un atnāktu palīgā."
Arī vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa norāda, ka galvenokārt vecākiem ir jāmāca bērniem, ka ar svešiem pieaugušajiem uz ielas nav vispār jāsarunājas, jo pieaugušajiem jautājumi ir jāuzdod citiem pieaugušajiem, nevis maziem bērniem, līdz ar to arī līdz sarunām par konfekšu iedošanu vai došanos līdzi nebūtu jānonāk.
