Ja vēro putnus, tad var vērot arī sēnes
Rudenī sēņu speciālistes Dāniele un Meiere vienmēr ir ļoti aizņemtas. Cilvēki no agra rīta līdz vēlam vakaram viņām sūta jautājumus par to, kura sēne ir ēdama, bet kura – nē. Taču pēdējā laikā šī tendence mainās un vēlmei atpazīt ēdamās sēnes pamazām piepulcējas interese par to daudzveidību un krāšņumu.
Par to var ātri pārliecināties, kaut vai atverot sociālā tīkla "Facebook" grupu "Latvijas Mikologu biedrība un draugi", kas pulcē vairāk nekā 11 000 biedru un kur katru dienu tiek publicētas krāšņas sēņu fotogrāfijas. Lai arī visas atrastas Latvijas mežos, dažas šķiet neierasti eksotiskas mūsu platuma grādiem.
"Mums tagad ļoti daudz cilvēku krāj fotogrāfijas [ar sēnēm] un meklē jaunas sugas," stāstīja Dāniele.
Daļa pie fotogrāfijām uzreiz publicē sēnes nosaukumu un atrašanās vietu. Citi jautā, kāds ir atrastās īpatnes nosaukums. Ekspertes šo nodarbi sauc par "sēņu vērošanu".
Iedvesmu nosaukumam viņas smēlās no kādas citas, Latvijā jau labi pazīstamas nodarbes – putnu vērošanas.
"Un mums likās, – ja ir putnu vērošana, kāpēc lai nebūtu sēņu vērošana. Un mēs to ieviesām," teica Meiere.
Jautāta par to, kā šāda nodarbe izpaužas, Dāniele stāstīja, ka viss ir pavisam vienkārši – jāiet mežā un jāskatās, kas interesants ir apkārt. Īsts sēņu vērotājs vienmēr ņem līdzi arī fotoaparātu vai vismaz ar kameru aprīkotu viedtālruni, ja nepieciešams – arī lineālu: "Ir labi, ja ir kaut kas, ar ko salīdzināt – ka var pielikt klāt lineālu vai ko līdzīgu un tad redz sēnes izmēru."
Daži ņemot līdzi arī lupu – ja nu kas interesants uz sēnes virsmas vai tā pati ir ļoti maziņa. Vēl gandrīz vienmēr gan Dāniele, gan arī Meiere līdzi ņem sēņu nazīti un kādu kastīti vai groziņu. Meiere pie reizes salasa sēnes, no kurām vēlāk krāso dziju, bet Dāniele interesantākās vāc Dabas muzeja krājumam:
"Man ir pamatā līdzi kastīte mazām, sīkām sēnītēm, jo es uz tām ne tikai skatos, es tās vācu arī krājumam. Man vienmēr ir kārbiņas, kastītes, aploksnītes. Fotoaparāts vai arī telefons ar kameru, jo gribas nofotografēt to sēni dabiskos apstākļos," skaidroja Dāniele.
Visvairāk sēņu, protams, ir rudenī, taču tās var atrast visa gada garumā. Tad gan esot mazāk ēdamo sēņu, bet tās, ko var pamanīt, ir izteikti krāšņas. Daļa no tām apkopota Mikologu biedrības izdotajā "Sēņu vērotāja kalendārā". Tur katrā mēneša atvērumā izceltas desmit krāšņākās, kas atrodamas tieši šajā laika periodā. Pagaidām gan iznācis tikai viens – 2023. gada kalendārs par godu Latvijas Mikologu biedrības 20 gadu jubilejai.
Vaicātas, kad ir vislabākais laiks, lai lūkotu pēc neierastām sēnēm, ekspertes norādīja, ka tie varētu būt gada aukstie mēneši.
"Piemēram, vēls rudens man patīk, kaut arī tad vairs nav tās gaismas fotografēšanai. Bet tad ir interesanti kaut ko atrast, kad it kā sala vēl nav, sēņu nav daudz. Ir kaut kāds miers dabā, un sēņotāji arī ir beiguši sēņot," teica Dāniele, "Interesanti ir vērot sēnes arī ziemas atkušņa laikā. Tad viss kaut kas košs un interesants parādās uz koksnes."
Ziemā varot atrast arī ēdamas sēnes, piebilda Meiere. Tāda esot, piemēram, samtkāta ziemene (Flammulina velutipes).
"Ne velti sauc par ziemeni, jo tā aug arī tad, kad ir sniegs, tad, kad ir neliels atkusnis. Man, piemēram, ir bijis tā, ka es uz Ziemassvētkiem izeju ābeļdārzā, uz vecas ābeles viņa ir izaugusi, un man ir svaigu sēņu mērcīte."
Krāšņas sēnes vērojamas arī pavasarī, kad tās biežāk atrodamas uz kritušiem zariem vai kokiem. Atmirusi koksne – krituši koki un zari ir ļoti pateicīga vieta novērojumiem, skaidroja ekspertes. Tāpat vērts pievērst uzmanību daudzveidīgiem mežiem.
"Kurzemes ziemeļdaļā ir ļoti daudz lielu priežu mežu. Daudzveidība ir arī, piemēram, Gaujas ielejā. Gaujas ieleja un tās pietekas ir ļoti bagātīgas ar visādām interesantām koksnes sēnēm,"
norādīja Meiere. Viņa arī ieteica doties pēc iespējas vecos mežos – tādi, kas aizauguši, bet koki tajos ir pāri cērtamajam vecumam. Arī tur varot atrast gana interesantas sēnes.
Lielākoties mikoloģes sēnes vēro vienatnē, kad dabu var vērot lēnāk un uzmanīgāk. Dažkārt gan uz mežu sanāk doties plašākā cilvēku pulkā, atklāja Meiere: "Kādreiz, ja kaut kas sevišķi interesants, tad mēs bariņā braucam skatīties ciemos. Kā ar putniem arī – ja atlido kāds retais putns, tad visi ornitologi no visas Latvijas brauc uz to dīķi, pie kura viņš tur dzīvojas."
Meieres mīļākā sēne esot skaldlapīte ar pavisam neparastu cepurītes maliņu. Īpatne biežāk aug uz atmirušas lapu koksnes, taču dažkārt to var atrast arī uz skuju kokiem vai pat čiekuriem. Kaut arī skaldlapīšu ģintī ir līdz 50 dažādu sugu, Latvijā sastopama vien parastā skaldlapīte.
Tikmēr Inita izceļ lielo dižsardzeni, sauktu arī par rieksteni. Latvijā tā ir bieži sastopama atmateņu dzimtas sēne. Tai patīk smilšaina un cilvēka apkopta vide – parki, meža un ceļa malas, kā arī ganības un virsmas. Šī skaistule aug vasarā un rudenī.
Kāpēc cilvēki pievēršas sēņu vērošanai?
Meiere novērojusi, ka Latvijā, gluži tāpat kā ārvalstīs, cilvēki parasti sāk interesēties par dažādām mežā sastopamajām ēdamajām sēnēm. Vēlāk interese par tām kļūst jau plašāka:
"Sākumā tu it kā sāc interesēties, jo vēlies uzzināt, ko it kā varētu arī ēst, lai būtu droši mežā iet, un pēc tam iemācās tiešām priecāties un novērtēt arī visas tās dīvainākās formas, krāsas un tā tālāk."
Mikoloģe arī stāstīja, ka sākumā biedrības izveidotajā "Facebook" grupā cilvēki esot uzdevuši daudz jautājumu par atrastajām sēnēm, bet šobrīd liela daļa sēnes spēj atpazīt paši.
"Šobrīd pie mums vēršas tikai grūtākos gadījumos. Lielākā daļa mūsu grupas biedru jau ir ļoti labi iepazinuši sēnes, sapirkuši grāmatas, vairāki – arī mikroskopus, un daudz ko nosaka bez mums. Mums tur vairs nav tik daudz, ko darīt."
Sēņu vērotāju stāsti
Viena no šīs grupas biedrenēm, sēņu vērotāja Ginta LSM.lv pastāstīja, ka sēnes mežā var baudīt kā mākslu – dažkārt pat vairāk par cilvēka radīto: "Sēnes ir kaut kas neticami interesants visās izpausmēs – ne tikai acu, dvēseles, bet arī prāta bauda, jo lielākoties noskaidroju, kā sēni sauc un kāds tās raksturs. Tas ir aizraujoši! Mežā pamanu visādus sīkumus, ko citi, kas ar mani kopā iet, parasti ne ierauga, ne apjūsmo. Esmu dabas, meža cilvēks, un viss, kas tur atrodams, dod reālu prieku un harmoniju."
Savukārt Aiju šajā nodarbē saista dabas bagātība, skaistums un dzīvības procesi tajā.
"Sēnes un gļotsēnes ir dabas brīnumi, kas var pārsteigt jebkurā vietā un neparedzamā veidolā. Ir patiess prieks mežā ieraudzīt iepriekš nesatiktas dabas veltes un ko jaunu par tām uzzināt," stāstīja Aija, piebilstot, ka viņai patīk vērot arī dažādus šo sēņu attīstības procesus: "Piemēram, ieraugot plazmodiju, interesanti pēc dienām pavērot, kāda gļotsēne no tās attīstījusies. Sēņu pasaule ir tik daudzveidīga, interesanta un bezgala skaista. Ne velti mūsu ģimenē neēdamās sēnes tiek sauktas par meža princesītēm."
Tikmēr sēņu vērotāja Sandra pastāstīja, ka viņai vienmēr paticis staigāt pa mežu ar kādu mērķi, tāpēc ilgu laiku ideāls iegansts bijusi sēņošana un ogošana. Sēņu vērošana ļauj kārtējo reizi pārliecināties, kādā pasakainā pasaulē dzīvojam, papildināja Sandra. Tieši tāpēc viņa uz mežu bieži vien brauc pastaigāt un fotografēt tur atrastās sēnes.
"Vai šo sēni var ēst?"
Neskatoties uz arvien pieaugošo interesi par sēņu vērošanu, jautājumus par to, kuras ir ēdamas sēnes, mikoloģes saņem joprojām. Meiere uzsvēra, ka visbiežāk sastopamās ēdamās sēnes atpazīt var salīdzinoši viegli. Un to liela daļa jau apguvusi, mežā dodoties kopā ar vecākiem. Ar nepazīstamām ir jābūt krietni uzmanīgiem, jo indīgās sēnes nereti var būt ļoti līdzīgas ēdamām un otrādi. Vienojošas pazīšanās zīmes vienām vai otrām nav: "Piemēram, ir nāvējoši indīgās baltā un zaļā mušmire, kurām ir gan gredzens, gan bumbulis un viss pārējais. Bet tajā pašā laikā arī atmatenēm jeb šampinjoniem ir gredzens!
Saka, ja ir gredzens, tad nē, tā ir mušmire un to nevar ēst. Nē, gredzens ir arī daudzām ēdamajām," pauda Meiere.
Dažas indīgās sēnes cilvēki ir arī iemanījušies apstrādāt tā, lai tās tomēr varētu arī ēst. Mikoloģes arī stāstīja, ka pēc viņām atsūtītajām fotogrāfijām viennozīmīgi nav iespējams pateikt, vai tur redzama ēdama vai, gluži pretēji – neēdama sēne.
Tāpēc speciālistes un sēņu vērotāji, atbildot uz to, kāda sēne redzama attēlā, atbild ar tās nosaukumu latviešu un latīņu valodā. Tālāk jau sēņotājam pašam jālemj – ir tā vai nav minētā sēne un ko ar to darīt tālāk.
Kopumā sēņu atpazīšana prasa lielu iedziļināšanos. Tāpēc, ja tās grib nevis apbrīnot, bet vākt, grozā jāliek tikai sev labi zināmās. "Pazīsti gailenes – ēd gailenes! Visas pārējās fotografē, priecājies, atzīmē, kur tu esi tās atradis, salīdzini," pamācīja Dāniele.
Iepazīsti sēnes!
