RTU studenti demonstrē pašu radītu savienojumu sistēmu, ko var izmantot, piemēram, šūpuļtīklu ierīkošanai vietās, kur neaug koki, vai kur tos ik pa brīdim ir nepieciešams pārvietot.
"Mēs sākumā testējam ar guļamtīkliem, lai saprastu, cik ir lielas slodzes noturība, un kā ir, kad cilvēki tos rausta, krata," skaidroja RTU students Matīss Babris, norādot, ka patiesībā no savienojama sistēmas var uztaisīt kāpšanas sienu, mazu māju vai nojumi. "Mums ir iespējas šo ģeometriju palielināti praktiski bezgalīgi, kas nozīmē, ka mēs varam uztaisīt stadiona izmēra objektu ar salīdzinoši maz stieņiem un konektoriem," viņš teica.
Ideja par šādu savienojumu sistēmu, kurā ir iespējams iespraust piecus vai sešus stieņus, studentiem radusies šoziem.
Ļoti ātri ar 3D printeru palīdzību to arī izdevies pārvērst taustāmā prototipā.
"Skatoties tirgū, kas ir pieejamas no teltīm un guļamtīklu stiprinājumu risinājumiem, parastām stalažām, mēs redzējām, ka lielākoties ir ļoti daudz elementu – visādas skrūves, leņķīši. Daudz lietu, ko pazaudēt. Ja kādam mājās ir bijis "Lego" konstruktors, vienmēr zinām, ka kāda detaļa pazūd. Šis ir pasaulē pirmais konstruktors, kur ir tikai divas detaļas. Viens šāds savienotājs un stienis," sacīja students Matīss Babris.
Savukārt students Markus Daniels Šube norādīja: "Vēl viena inovācija, ko vērts pieminēt, ir šīs caurules, tepat Latvijā, Salaspilī ražotas. Viņas ir ar dzelzs izturību un ar salīdzinoši lētām izmaksām, kas ir tieši piemērotas, lai radītu liela izmēra konstrukcijas ar lielu nesošo slodzi. Un galvenais – vieglas. Līdz ar to ir viegli pārvietojamas un uzstādāmas daudz dažādās teritorijās."
Studenti skaidroja, ka viens šāds savienojums spējot turēt ļoti lielu slodzi. Izmantojot citus materiālus, nākotnē to varētu vēl palielināt.
"Pašlaik mēs viņus esam taisījušu tā, lai katrs no šiem elementiem varētu noturēt trīs cilvēkus ar dinamisku slodzi, kas nozīmē standarta 800 kilogrami. Ja rauj uz stresu, tad 1600 kilogrami. Procesā tāda interesanta pieeja, kas atklājās, – mēs sākumā mēģinājām šo detaļu atliet no formas, un materiālu patēriņš bija diezgan liels, jo tilpums ir liels, un tad vienā mirklī mēs sapratām, ka, printējot 3D, mēs varam regulēt, cik daudz materiālu kurā detaļas vietā iekļaut iekšā. Tālāk, skatoties stresa diagrammas, iztērēt tieši tik daudz materiāla, cik ir vajadzīgs," norādīja Matīss Babris.
Studenti cer, ka nākotnē viņu izstrādātā savienojumu sistēma, ļaus veidot visdažādākās konstrukcijas. Turklāt tā būšot viegli transportējama, saliekama un izjaucama, atšķirībā no līdz šim ierastajām metāla konstrukcijām.
