"Sievietes var būt veiksmīgas zinātnieces"
Fizika, ķīmija un molekulārā bioloģija – šajās jomās šogad apbalvotas trīs pētnieces no Latvijas L`Oréal-UNESCO Sievietēm zinātnē konkursā, divas no viņām – doktorante un pētniece Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā Katrīna Laganovska un ķīmijas doktore, vadošā pētniece Latvijas Organiskās sintēzes institūtā Liene Grigorjeva.
"Tas ir apliecinājums, ka es daru kaut ko zinātnē pareizi, ka arī citi domā, ka es daru lietas pareizi, kas ir ļoti patīkami. Otrkārt un treškārt – es teiktu, ka tā ir lieliska iespēja satikt daudzas citas iedvesmojošas sievietes, jo zinātnē ikdienā mēs katra esam savā laboratorijā. Protams, man ir milzīgs prieks par to, ka šī ir iespēja pastāstīt vairāk par manu zinātnes lauku," saņemto pagodinājumu komentēja Laganovska.
"Manuprāt, šādas balvas parāda, ka arī sievietes var būt veiksmīgas zinātnieces un darīt kaut ko lietas labā, lai virzītu zinātnes progresu pasaulē. Šī balva kalpos kā motivācija jaunām meitenēm un citām sievietēm izvēlēties zinātnes ceļu," piebilda Grigorjeva.
Viņa atklāja, ka arī pati bērnībā piedzīvojusi, kā tas ir – būt vienīgajai meitenei elektronikas pulciņā vai vispār inženierzinātnes vidē.
"Tā ir grūta vide, kurā būt vienīgajai sievietei. Tieši pamatskolas vecumā, man šķiet, ka daudzas meitenes arī saprot, ka viņas tur nav aicinātas, viņas tur neiederas. Par laimi, mani tas neatturēja, un tālāk jau jāsaka, ka gan vidusskolā, gan bakalaurā un tālāk šī seksisma problēma ir ļoti maza, salīdzinot tieši ar šiem bērnības gadiem," vērtēja Laganovska.
Arī Grigorjeva piekrita, norādot, ka, jau esot zinātnē, nav izjutusi diskrimināciju vai citādāku attieksmi.
"Bet atzīšu, ka krietni grūtāk sievietei ir ieņemt augstu amatu tieši tādēļ, ka jāsavieno personīgā dzīve, bērniņi un mātes loma ar zinātnieces karjeru. Kā mēs zinām, runājot par profesionālo izaugsmi, arī CV tev tomēr parādās, ka tu esi bijusi ārpus zinātnes pusotru gadu vai ilgāk. Tad sievietei šis zaudētais laiks ir jāatgūst un, lai varētu konkurēt ar apkārtējiem vīriešiem, ir ļoti smagi jāstrādā. Tā nav vīriešu vaina, tā vienkārši ir dabā iekārtots. Un tā pat nav diskriminācija, tā vienkārši ir, ka sievietei tomēr pūles ir jāpieliek," viņa vērtēja.
Liene Grigorjeva
Lienes Grigorjevas pētījumu centrā ir katalizatori. Katalizatori ķīmijā ir dažādi savienojumi, kas izmaina ķīmiskas reakcijas ātrumu, to paātrinot un atvieglojot.
"Manā gadījumā ir CH saite jeb ogleklis-ūdeņradis saite. Šī saite pati par sevi ir ļoti inerta. Ja mēs gribam veikt transformācijas ar šo saiti, ir nepieciešams ļoti augsts spiediens, ļoti lielas temperatūras, skarbi reaģenti, kūpoši reaģenti, ko mēs, protams, nevēlamies. Bet jauna pieeja, uz ko balstīts mans zinātniskais pētījums, ir, ka, izmantojot katalizatorus, mēs varam aktivēt šo saiti un samazināt reakcijas enerģiju tā, lai tā realizētos krietni maigākos apstākļos," skaidroja Grigorjeva.
Turklāt katalizatora izmantošana ir ļoti pozitīva, jo katalizators, kad iziet reakcijas katalītisko ciklu, atgriežas tā sākotnējā formā un spēj vēlreiz stāties tieši tādā pašā reakcijā, tādēļ tas nav nepieciešams stehiometriskā daudzumā.
"Stehiometrisks daudzums ir vielu vienādas attiecības. Vienkāršiem vārdiem sakot, ja mēs ņemam vienu glāzi ar vienu vielu, jāņem viena glāze ar otru vielu. Bet ar katalizatoru tā nav, to mums varbūt vajadzēs tikai tējkarotes galiņu," skaidroja Grigorjeva.
Zinātnieces pētījumu virziens vairāk vērsts uz organisko ķīmiju, jo tā, lai gan ir visa pamatā, bieži paliek ēnā. Zinātnieki biežāk pievēršas vielām, kas nepieciešamas zāļu ražošanai vai tehnoloģiju attīstībai.
"Bet kaut kur tam visam ir jārodas, un ir vajadzīgas metodes, lai šos savienojumus iegūtu, un tas ir mans darbs. Mana pētījuma mērķis ir izvairīties no dārgmetāliem [kā katalizatoriem] un aizstāt tos ar krietni lētāku, videi draudzīgāku un dabā izplatītāku kobalta metālu, kobalta sāļiem, kobalta savienojumiem, jo šī CH saites aktivēšanas pieeja, kolīdz tā parādījās literatūrā, bija realizēta ar ļoti dārgiem metāliem," norādīja Grigorjeva.
Katrīna Laganovska
Savukārt Katrīna Laganovska veic pētījumus par optisko īpašību un defektu izpēti segnetoelektriskos metālu oksīdos.
"Tas, ko mēs pašlaik pētām, ir hafnija dioksīds. Hafnija dioksīds ir pusvadītājs, kuru jau no kāda 2007. gada izmanto tranzistoros silīcija dioksīda slāņa aizstāšanai, jo silīcija dioksīda slāni vairs nevarēja samazināt, kas nozīmēja, ka nevarējām taisīt mazākus tranzistorus. 2007. gadā "Intel" sāka pielietot hafnija dioksīdu tranzistoros, un 2011. gadā šajā hafnija dioksīdā tika atklāta jauna fāze," stāstīja Laganovska.
Tā izrādījās segnetoelektriskā fāze. Jau 60. gados tika izstrādāts teorētisks koncepts par segnetoelektrisko lauka tranzistoru, kas būtu tranzistors, kurš nevis tikai slēdz nulles un vieniniekus, bet saglabā šo vērtību arī pēc enerģijas padeves pārtraukšanas – darbojas kā atmiņa.
"Līdz mūsdienām tas ir realizēts tikai kaut kādos nišas apstākļos, tas noteikti nav realizēts gana komerciāli, jo mums visu šo laiku nav bijuši piemēroti materiāli. 2011. gadā mēs hafnijā atklājām šo segnetoelektrisko fāzi, un tas ir aizsācis pavisam jaunu vilni šajā nozarē," skaidroja Laganovska.
Hafnija dioksīds gan izrādījies ļoti cimperlīgs, arī tam nepieciešami konkrēti apstākļi, lai tas atrastos segnetoelektriskajā fāzē. Līdz ar to tiek apsvērti un pētīti arī dažādi citi savienojumi, piemēram, cinka oksīds ar magniju, lai nonāktu pie segnetoelektriskā lauka efekta tranzistoriem.
"Šis tranzistors ļautu izveidot jau pavisam jaunu datora arhitektūru, ar ko tiek domāts tas, kā mūsu atsevišķie bloki, kas nodrošina datora darbību, savstarpēji sazinās. Ja pašlaik mums procesors un atmiņa ir divi dažādi bloki, un, protams, rodas laika aizture un tiek zaudētas citas potenciālas iespējas, tad, sazinoties starp šiem atsevišķajiem blokiem, veiksmīgas realizācijas gadījumā, ja mums ir šis segnetoelektriskā lauka efekta tranzistors, tad mēs šos divus atmiņas un procesēšanas blokus saliekam vienā. Tā pavisam mainītos veids, kā dators darbojas, jo nebūtu nepieciešams tunelis starp atmiņu un procesoru," skaidroja Laganovska.
Ikdienā tas nozīmētu, ka datori un, iespējams, arī citas viedierīces būtu krietni ātrākas, kā arī vēl mazākas izmēros. Tas būtu jauns pagrieziens datoru attīstībā. Tāpat viens no iespējamajiem segnetoelektriskā lauka efekta tranzistora pielietojumiem būtu robotikas jomā.
