Tieši pusnaktī uz sestdienu no Brīvības pieminekļa skrējienu uz Valmieru sāks 116 skriešanas entuziasti. Imants Antužāns, kas ir šī Latvijā garākā skriešanas maratona organizators, stāsta, ka vēlme nelielā draugu lokā kādu nakti pamēģināt aizskriet līdz Valmierai radās pagājušajā gadā un tā ieinteresējusi vairākus cilvēkus. Pērn no Brīvības pieminekļa pa gājēju celiņiem, kas ved ārpus Rīgas, tālāk pa lielo šoseju, skrējuši 50 cilvēki.
Tam, kāpēc distance ved no Rīgas līdz Valmierai, ir arī simboliska nozīme. „Skrējiens pirmo reizi notika Atmodas laikā 1989.gadā, un tad līdz 1993.gadam piecus gadus pēc kārtas notika šis skrējiens.
Man patīk tas stāsts par Rīgu – Valmieru, ka tā ir sveiciena nodošana no Mildas Sīmanim. Starts ir pie Brīvības pieminekļa, kur visi skrējēji paņem sveicienu no Mildas un visus 107 kilometrus nes un nodod to Sīmanim.
Dalībnieki finišē, pieskaroties pie Svētā Sīmaņa baznīcas durvju kliņķa. No tā tagad ir folklorizējies arī teiciens „skriet līdz kliņķim”,” stāsta skrējiena organizētājs Imants Antužāns.
Imants pats distanci pērn pievarējis divpadsmit ar pusi stundās un saullēktu kopā ar blakus skrējējiem sagaidījis aiz Raganas. Taču leģendārā skrējēja Georga Jermolajeva 1992.gadā uzstādīto trases rekordu - astoņas stundas un viena minūte - vēl nav pārspējis neviens.
Lelde Broka šogad 107 kilometrus skries pirmo reizi, līdz šim garākā pievarētā distance, kādu jauniete veikusi, ir 63 kilometrus gara. Skriešana uzrunājusi nejauši, stāsta Lelde: „Skolas laikā skriešana man bija briesmīgākā fiziskā aktivitāte, ko es varēju iedomāties, bet es pirms kāda laika brālim, nezinot, ko dāvināt uz dzimšanas dienu, uzdāvināju dalību Rīgas maratonā 10 kilometru distancē. Viņš sāka aktīvi trenēties un es arī vienu reizi aizgāju līdzi paskriet, varēju noskriet piecus kilometrus. Sapratu – o, tad jau es arī varu paskriet!”
Pērnajā maratonā Lelde kā brīvprātīgā kontrolpunktos nodrošinājusi skrējējus ar pārtiku un dzērieniem. Šogad 107 kilometri skrējiena nākuši neplānoti, kad pagājušajā gadā organizatori lēmuši lozēt, kuriem no brīvprātīgajiem dāvāt iespēju skriet šī gada pasākumā bez maksas. Pārējie skrējēji iemaksā dalības summu, kas tālāk tiek ziedota labdarībai. Lelde atzīst, ka par savu uzvaru izlozē sākotnēji bijusi noraizējusies: „Man laikam zemapziņā kaut kas nostrādāja un bija tāds satraukums iekšā. Tad, kad nosauca manu vārdu, ka man būs nākamgad jāskrien 107 kilometri, es biju ļoti, ļoti pārsteigta un nevarēju saprast, kā tas viss būs un notiks. Sacensības tās būs nelielai daļai cilvēku, lielākajai daļai tā būs iekšēja cīņa ar sevi, un tas ir arī tas, kam ir jāsagatavojas.”
Par savu gatavību pieveikt šos kilometrus jau divreiz pārliecinājies garo maratonu skrējējs Andulis Šmidlers. Viņš stāsta, ka svarīgākais ir labi izgulēties iepriekšējās naktīs, lai garajā ceļā saglabātu možumu, un skriešana pa šoseju tumsā, gaidot saullēktu, ir garam ļoti patīkama. „Konkrēti šo distanci mēģināšu veikt trešo reizi. Pirmā reize bija vairāk nekā pirms divdesmit gadiem, 1992.gadā, otrā reize – pērn. Bez tam ir arī vairāki maratoni noskrieti arī jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. Patiesībā tā ir ļoti patīkama sajūta, kaut arī tu esi uz tās šosejas varbūt viens pats, tu zini, ka citi arī kaut kur turpat tumsā skrien Valmieras virzienā,” stāsta Šmidlers.
Viņš Svētā Sīmaņa baznīcu Valmierā pērn sasniedzis pēc piecpadsmit stundām un 43 minūtēm, jo daudz laika pavadīts kontrolpunktos. Šogad cer finišēt kādu stundu ātrāk.
Visiem skrējējiem līdzi jāņem pieres lukturīši un mugurā jāvelk atstarojošas vestes. Pasākuma organizatori arī aicina autovadītājus būt saprotošiem.
Skrējiena laikam izvēlētas marta beigas, kas simboliski atklāj vasaras skriešanas sezonu. Nākamās sacensības notiks jau Otrajās Lieldienās Rēzeknes pusmaratonā.
