Lietišķās mākslas studijas pirmsākumi Ķekavā meklējami reizē ar paša ciemata rašanos, un padomju gados tā bijusi gluži kā oāze tuksnesī. Pirmā neoficiālā izstāde bijusi jau 1968.gadā, un visus šos gadus ķekavnieces bijušas uzticīgas latvju rakstiem.
“Bērnībā man iznāca redzēt daudzus skaistus tērpus, taisni tautiskā stilā darinātus. Un, acīmredzot, tas atstāja zināmu iespaidu,” saka Tautas lietišķās mākslas studijas ''Ķekava '' audēja Anna Kristīne Āboliņa.
Kā stāsta meistares, tautas tērps esot jāpiemeklē pēc rakstura. Visbiežāk ķekavnieces audušas Zemgales rakstus, tomēr tā īsti par saviem tie netika atzīti. Arī atrast vēsturisko Ķekavas brunču rakstu nevienā fondā neesot izdevies, tāpēc tapis jauns Ķekavas raksts, kurā kopā saplūduši simboli no Zemgales, Vidzemes un Rīgas.
“Tā kā mūsu Ķekava ir ļoti tīra, skaista, tad ir zaļa rozīte. Dzeltenās krāsas arī netrūkst – gan pieneņu, gan rapša lauki, tad uztaisījām zaļajai rozītei riņķī tādu vainadziņu. Tā būtu Zemgale,” stāsta Ķekavas novada tautas tērpa autore Ligija Siliņa. No Vidzemes brunču rakstā aizvijas zilā Daugava, bet uz Rīgas svarīgumu ķekaviešu dzīvē norādot trīs svītras.
“Jau ir mūsu senioru kolektīvam ''Sidrabaine''. Man liekas, ka tā ir viņu veiksmes atslēga, jo kopš viņiem ir šis Ķekavas tautas tērps, viņiem skatē ir augstākā pakāpe. Un mēs domājam, ka tas ir šī Ķekavas tautas tērpa spēks,” saka kultūras pasākumu organizatore Māra Patmalniece.
Vēl lielāks prieks aušanas meistarēm ir par paaudzes maiņu, kas liek cerēt, ka tautas māksla ies līdzi laikam, bet vienmēr saglabās latvisko.
