Mūzika, iespējams, paglāba no kara
Mūziku var uzskatīt par Krūmiņa ģimenes tradīciju – vectēvs dziedāja, pēc tam vadīja kori, tētis spēlēja trompeti. Tomēr lēmums iestāties Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā bija visai pragmatisks. 80. gadu beigās, kad Latvija vēl atradās Padomju Savienības sastāvā, karš Afganistānā rosināja Baltijas kara apgabala diriģentu Gata tēvam ieteikt: “Klausies, tavu dēlu aizsūtīs uz Afganistānu, tur nošaus, sakropļos. Lai viņš iet mācīties mūziku, es viņu dabūšu tajā orķestrī.” Klausoties ziņas par notiekošo Afganistānā, Gatis saprata, ka “tagad nolikt galvu par svešu valsti baigā motivācija nav”.
Iestājoties mūzikas vidusskolā, kā viņš pats sacīja, kauliņi bija mesti – iesāktais jāpabeidz. Viņš, tāpat kā tēvs, arī spēlēja trompeti: “Es pats galīgi nebiju apmierināts, kā man tā trompete skanēja. Citas lietas gribēju vairāk izdarīt - es daudziem iesaku, ka nevajag baidīties dzīvē kaut ko pamainīt.”
Tagad mūzika ir viņa sirdslieta, viņš mēdz spēlēt klavieres, arī savam priekam šo to komponēt:
“Domāju, ka manai kopējai izpratnei par lietām muzikālā izglītība ir iedevusi ļoti labu blakus efektu - esmu vēsturnieks, zinātnieks, bet radošs vienlaicīgi, es varu uz lietām paskatīties caur interpretāciju, caur improvizāciju."
Pēc bakalaura studiju beigšanas viņu neuzņēma maģistratūrā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā: “Es nospēlēju iestājeksāmenu tik štruntīgi, ka mani nepaņēma, un tanī brīdī faktiski man acis atvērās, varētu teikt, otro reizi.”
Pirmā reize bijusi vēl studējot bakalauru, kad Luksemburgā kopā ar profesoru Šarlu Konsbruku apmeklēja krogu. Viņš toreiz Gatim lika padomāt, ka vajadzētu dzīvē darīt kaut ko citu. Pēc neveiksmīga mēģinājuma iestāties maģistra programmā, viņš bez problēmām uzsāka studijas vēsturniekos.
Saost sarunas patneri
Viņaprāt, ir ļoti daudz tēmu, vēstures notikumu, par kuriem cilvēki joprojām nespēj brīvi runāt.
Izrunājot pagātnes notikumus, cilvēki kļūtu brīvāki, atzina vēsturnieks: “Tas jau faktiski tāds globāls vai nacionāls psihoterapijas seanss – tu vienkārši izrunā lietas un pēc tam tu jūties labāk.”
Gatis kā vēsturnieks ilgstoši ir pētījis pagātni un cēloņu likumsakarības, kas nosaka kaut kādu attīstību: “Godīgi sakot, mēs kā cilvēciskas būtnes neesam gana mainījušies.” Viņš uzsvēra, ka lai gan šis ir digitāls laikmets, cilvēki lēmumus tik un tā lielā mērā pieņem instinktīvi.
Pētnieks atzina, ka digitālās tehnoloģijas sasaistās ar psiholoģiju, to, kādi mēs esam: “Kā cilvēciskas būtnes mēs tomēr esam vairāk bijuši orientēti uz reālu komunikāciju, tāpēc mums ir dotas maņas, piemēram, oža. Mēs saožam savu sarunas partneri.” Komunicējot digitālā vidē, nav iespējams sajust partnera smaržu, kas liedz “nolasīt” otru. Tas ir iemesls, kāpēc viņš skeptiski raugās uz iepazīšanos internetā:
“Tu vari apskatīties, vai tev šis konkrētais partneris vizuāli liekas pievilcīgs, bet tev viņš ir jāsaož, es atvainojos. Tad smadzenes tev pateiks, vai viņš tev der vai neder.”
Cīņa ar Covid-19 sekām
Gatis Krūmiņš ir iesaistījies Covid-19 krīzes pārvarēšanas valsts pētījumu programmā, vadot starpinstitucionālu pētnieku grupu, kas strādā ar pārvaldības un stratēģiskās komunikācijas jautājumiem. Viņš norādīja, ka, ja kādam šķiet, ka ar kāda veida komunikāciju šo problēmu var ātri atrisināt, tā ir ilūzija: “To tu vari izdarīt, ja tu pilnīgi brīvā laukā nāc ar jaunu lietu, bet šobrīd komunikācijas telpa ir ārkārtīgi piesārņota ar dažādu informāciju.”
Uzlūkojot ar Covid-19 vīrusu saistītās problēmas ilgtermiņā, viņu satrauc, ka “ļoti esam fokusējušies uz nelielu, šauru medicīnisku problēmu un uz cīņu ar sekām, bet mēs neesam šobrīd padomājuši pirmām kārtām par cēloņiem, kas veido šīs lietas”.
Krūmiņš atzina, ka jāfokusējas uz to, lai sabiedrība kļūst fiziski spēcīgāka, veselīgāka. Viņaprāt, šobrīd tā ir cīņa ar neveselīga dzīvesveida sekām, un ar to tikt galā ir daudzreiz dārgāk.
