Maija Ločmele ir jauna sieviete, kuras pirmā pieredze ar senioru aprūpi sākās 25 gadu vecumā. Tā viņu motivēja šai jomai pievērsties daudz dziļāk un plašāk. Šobrīd viņa strādā Stradiņa slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļā par māsas palīgu, kā arī ir labdarības organizācijas "Hospiss.lv" brīvprātīgā.
Līdzās tam viņa strādā par viesmīli restorānā "Pavāru māja Līgatnē", kas nupat saņēma "Michelin" Zaļo zvaigzni. Arī viņai pašai patīk gatavot un šobrīd viņas meistarstiķis ir korejiešu virtuves ēdiens – kimči.
Saruna ar Maiju Ločmeli notika dažas dienas pirms Ziemassvētkiem, kad visapkārt valdīja steiga, troksnis, īsta darba duna.
Baiba Kušķe: Kāds šis laiks ir Jums? Kā Jūs gatavojaties svētkiem?
Maija Ločmele: Tā darba duna laikam ir par mani. Šorīt arī cēlos četros no rīta, bet tāpēc, lai atrastu laiku sev, jo darbs patiešām ir ļoti intensīvs šobrīd. Īpaši restorānā, jo saistībā ar zaļo "Michelin" zvaigzni, mums ir īpaši aktīvs laiks, darba stundu ir diezgan daudz.
Bet, lai neizdegtu, vajag atrast laiku arī sev. Vai nu tās būtu fiziskās aktivitātes vai pārgājiens dabā, lai atrastu balansu. Jo tu nevari parūpēties par nevienu citu, ja neesi parūpējies par sevi.
Vēl tāds balanss - lai arī mana ikdiena jau ir ļoti saistīta ar ēdienu, man ļoti patīk fermentēt. Kaut kādi tādi lēni procesi mājās, kam es paralēli vēl varu kaut ko paklausīties, paskatīties. Lēnām griezt un gatavot – tas man rada nomierinošu sajūtu.
Ko Jūs fermentējat?
Šobrīd man "uz urrā" iet kimči. Es tos uztaisu, un visi draugi man tos izprasa uz visām pusēm. Es vienā reizē taisu kādus 10 litrus. Tikko sataisīju un tūlīt atkal beigsies.
Tātad, tas ir atsvars intensīvajai darba dzīvei. Cik zinu, jūs strādājat vairākās darba vietās. Kas tās ir un kādi ir jūsu pienākumi?
Es strādāju restorānā "Pavāru māja Līgatnē", kas tikko saņēma zaļo "Michelin" zvaigzni par ilgtspēju savienojumā ar augstas kvalitātes ēdienu. Tas ir atalgojums beidzot pēc smagā darba, ko mēs esam darījuši, pateicoties Ērikam Dreibantam un viņa vīzijai, tāpat Justīnei Kalējai, kura visu ir menedžējusi, un mūsu šefpavāram Jurim Dukaļskim. Viņi to lielo rūpi ir turējuši un nastu ir nesuši, tas darbs ir bijis smags, un tagad ir tāds atalgojums, ka mēs redzam, ka mēs esam darījuši pareizi un varam doties tālāk. Es tur esmu viesmīle.
Tad es strādāju Stradiņu slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļā kā māsas palīgs. Tas arī bija tāds darbiņš, kurš vienkārši atnāca pie manis. Tā kā es darbojos "Hospiss.lv" brīvprātīgajos, man bija sajūta, ka es gribētu darīt ko vairāk un arī nākotnes mērķi man ir cieši saistīti ar medicīnu, līdz ar to momentā, kad es kā brīvprātīgā atrados "Stradiņos" un padzirdēju, ka virsmāsa no Paliatīvās nodaļas meklē palīgu, es pajautāju – vai es arī varu iet? Viņa apstiprināja, un nepagāja ne mēnesis, kad es jau strādāju Stradiņos.
Īstenībā ir vēl viena lieta, kas tagad ir realizācijas procesā – "Happy Otto". Tas ir ģimenes uzņēmums, kura aizsācējs ir Andrejs ar sievu Aiju, un kura pamatdoma ir – veidot kvalitatīvu dzīvi senioriem. Lai nav tā, ka tad, kad cilvēkam pienāk vecumdienas, viņam obligāti jāiet uz pansionātu un jādzīvo atkarīgā vidē no apkārtējiem, bet viņi joprojām var saglabāt savu pastāvību.
Tā ir tāda kopiena vai ciemats, kur senioram, piemēram, var būt mazdārziņš, viņš var turēt savu kaķi, suni, izvēlēties, cikos viņš ēdīs.
Viņam nav jādzīvo pēc sveša ritma, bet viņš joprojām drīkst pieņemt lēmumus par savu dzīvi. Tas, man liekas, ir ļoti būtiski katram cilvēkam. Es zinu, ka mēs varam tādu vietu izveidot senioriem, un tas ir arī tas, uz ko mēs šobrīd ejam. Tā būtu tāda vieta, kur es pati gribētu dzīvot, kur es gribētu, lai dzīvo mani vecāki. Mēs šobrīd esam šī projekta sākumā, ko mēs cenšamies jau šobrīd popularizēt.
Jūs senioru aprūpē sākāt darboties pirms aptuveni septiņiem gadiem. Tas nav diez ko tipiski, ka tāda jauna meitene, kurai ir pāri 20 gadiem, darbojas ar cilvēkiem, kas jau ir tuvu nāves slieksnim. Kā tas sākās, kas bija impulss? Kāpēc tas jums bija svarīgi?
Laikam pirmās pieredzes es redzēju pie māsas klosterī. Viņa ir par mani 10 gadus vecāka, un kopš 22 gadu vecuma ir mūķene pareizticīgo klosterī, kas atrodas Barona ielā. Nu jau teju 20 gadus. Viņa man vienmēr bijusi paraugs, viņai ir lieliska humora izjūta, viņa ir ārkārtīgi erudīta un zinātkāra. Es esmu vienmēr pie viņas gājusi uz klosteri. Un manai māsai bieži bija jākopj vecākās, arī mirstošās mūķenes, jo tur jau viņiem pašiem ar visu ir jātiek galā. Es atceros bija viena tāda mūķenīte, kurai bija pēdējās dienas, un viņa mūsu acu priekšā burtiski izsīka. Tā kā man nebija sveša tā lieta, es – saistībā ar šīm pieredzēm – uztvēru citādāk to nāves procesu – nu, ka tas ir kaut kāds posms, kas noslēdzas, un sāksies jauns posms. Man šai ziņā palīdz ticība Dievam. Iespējams, ka citiem, kas nāvi uztver citādāk, ir grūtāk to pieņemt.
Un nāve – tas jau neattiecas tikai uz veciem cilvēkiem. Mums pašiem ģimenē bija gadījums, kad nomira bērns. To pieņemt bija daudz smagāk un grūtāk, bet tā ticība vienalga palīdzēja.
Es izvēlos ticēt, ja tā var teikt, sevis dēļ, jo man tas palīdz saglabāt veselo saprātu, mieru, balansu. Kad man ir tādi smagie posmi, es eju uz grēksūdzi, es eju pie Vakarēdiena, un mani tas nomierina. Es jūtos savākta, atkal tāda, kas var iet un darīt.
Es arī esmu cilvēks, un man vienkārši paliek smagi kādā brīdī, tas smagums krājas, krājas, un kad tā laiva vienā brīdī jau ir piesmēlusies ar ūdeni, tad to vajag kaut kā izliet ārā.
Un jūsu pašas pirmā pieredze saistībā ar aprūpi bija ar divām seniorēm…
Jā. Bija tāds īss periods, kad mēs padzīvojām Cēsīs un tad nācām atpakaļ uz Rīgu un meklējām dzīvesvietu. Un sagadījās tā, ka tajā laikā tā omju meita meklēja, kas varētu aprūpēt tās omītes. Meita pati dzīvoja pamatā Krievijā, un viņai bija nepieciešams, lai kāds pie tām kundzītēm dzīvo. Man uzreiz bija skaidrs, ka es to gribu darīt, un es sev apsolīju, ka es to izdarīšu līdz galam. Jo man likās, ka vecam cilvēkam jau vispār pierast pie kāda sveša cilvēka ir grūti, bet tad, kad viņš pierod, tad ir grūti šķirties, un tāpēc aprūpētāju mainīšana ir tāda vecu cilvēku raustīšana. Tas man likās necilvēcīgi, un es apņēmos, ka būšu ar viņām līdz galam. Es pati nezinu, no kurienes man nāca šāda apņemšanās.
Un Jūs to arī izdarījāt…
Jā, tā arī izdarīju. Bet īstenībā bija diezgan daudz tādu momentu, kad pat mana māsa-mūķene teica – viss, ej projām! Tas ir par traku! Tajā laikā es tikos ar savu draugu, kurš arī bija ļoti pret to. Vairākkārtīgi mums bija konflikti dēļ tā, ka viņam bija grūti pieņemt, ka man tas ir svarīgi. Viņš arī gribēja sev tik daudz uzmanības.
Jā, tā arī ir, ka kaut kādā brīdī cieš no tā tuvinieki. Jo uzmanība ir ļoti jādala. Ja es redzu, ka es esmu vajadzīga vairāk omītēm, tad es būšu tur.
Bija grūti, bet – kas bija šīs pieredzes vērtība?
Ļoti vērtīgi bija tas, ka abas omes piederēja tā sauktajai krievu aristokrātiskajai inteliģencei. Viena omīte nomira 95 gadu vecumā, viņa bija bijusi Nacionālā mākslas muzeja darbiniece, ilgstoši tur nostrādājusi. Viņa ārkārtīgi daudz zināja par mākslu. Viņa varēja no galvas izstāstīt, kur kādā ārzemju muzejā precīzi atrodas kāda glezna. Viņa runāja arī vāciski. Abas omītes arī perfekti runāja latviski, kaut arī pēc tautības bija krievietes. Latviski viņas runāja tik labi, ka vispār nevarēja pateikt, ka viņas nav latvietes.
Otra omīte savukārt 25 gadus bija nostrādājusi operā kā arfiste. Protams, tā bija ļoti īpaša sajūta, kad viņa mājās spēlēja arfu. Viņa papildus vēl zināja franču valodu. Kaut kādos momentos mēs mācījāmies kopā, vispār bija ļoti interesanti. Arī sarunas ar viņām bija dažkārt ļoti dziļas, kā man īstenībā mūsdienās bieži pietrūkst.
Kas savukārt šajā saskarsmē bija sarežģītākais?
Tas, ka – tāpat kā visiem cilvēkiem – arī viņām bija savi ieradumi, savi niķi. Veselības problēmas. Ar vienu no omītēm kādos brīžos bija īpaši sarežģītāk, jo bija momenti, kad viņai aptumšojās prāts, un tad viņa bija neadekvāta. Kaut kā sanāca tā, ka tajos momentos pie manis gadījās mana mazā māsa, un tad es viņu vienmēr sūtīju projām no šīs situācijas, jo viņa ir ļoti emocionāla un viņai to redzēt bija traumējoši. Bet šajos brīžos, protams, arī man bija grūti.
Kas Jums to visu palīdzēja izturēt?
Es nezinu… Es domāju, ka Dievs palīdzēja. Es neko citu nevaru pateikt. Bet es ļoti centos saprast, ka tajos kritiskajos brīžos, kad tam cilvēkam ir aptumšojies prāts, viņš nav tas cilvēks, es viņu nevaru uztvert kā to cilvēku, ko es pazīstu. Es zinu, ka tas brīdis beigsies, un būs atkal viss kārtībā.
Kas bija tā motivācija pēc šīs pieredzes turpināt darboties smagi slimu un vecu cilvēku aprūpē?
Es vienkārši nevaru nekur citur atrast tādu gandarījumu. Tādu svētu gandarījumu, kādu es saņemu šajā darbā. Es pat nezinu, vai to var nosaukt par darbu.
Vienkārši tā sajūta, ko tu saņem, ir tāda neatsverama. Citkārt ir ļoti grūti. Un tu vispār nesaproti, kāpēc tu to dari, un citreiz tu arī nejūti tos augļus. Bet tad kaut kādos momentos, man liekas, ka Dievs jau sajūt, ka nu ir kritiskais posms, un iedod tev kaut ko, kas tevi atkal paceļ un iedod spēku un enerģiju turpināt.
Un kāda ir ikdiena Stradiņa slimnīcā? Tur jau tagad Jums ir vienlaicīgi daudz aprūpējamo…
Jā, tur ir tā, ka nesanāk tik daudz laika veltīt katram, protams. Tas priekš manis ir grūti, jo man patīk individuāli pieiet. Bet es cenšos. Vienā reizē, es atceros, es gāju pie vienas sievietes, kas jau tagad arī ir aizgājusi, viņa teica – nu, kāpēc tu tik daudz jautājumu uzdod? Es teicu – tāpēc, ka man ir svarīgi, kas jūs esat! Jo citreiz, kad tu ej pie tā cilvēka, tu zini tikai viņa vārdu, uzvārdu, vecumu un neko vairāk. Bet tev vajag kaut kādu izziņu tomēr par viņu. Man tas ir svarīgi. Citi saka, ka nevar pieķerties, bet es negribu aprūpēt vienkārši kaut kādu vārdu un uzvārdu. Man gribas zināt, kas viņš ir. Ko viņš ir izdarījis. Jo katrs mēs kaut ko esam izdarījuši. Mēs vienkārši bieži to aizmirstam tajos momentos, kad cilvēks paliek nevarīgs. Bet tas, ka viņš guļ gultā, nenozīmē, ka viņš nav savā dzīvē daudz sasniedzis, izdarījis, un to zināt man šķiet svarīgi.
Šī biežā saskarsme ar nāvi, ko tā jums ir iemācījusi par dzīvi savukārt?
Neatlikt lietas. Neteikt – ai, nu vēlāk… Tiksimies vēlāk vai gan jau būs citas iespējas… Bet mēs neviens nezinām, cik mums vēl būs iespēju. Tāpēc cenšos neatlikt tikšanās, it īpaši ar ģimeni un draugiem. Ja es ieplānoju pavadīt vakaru ar draugiem, tad es to arī pavadīšu ar draugiem. Es joprojām grēkoju ar to, ka man vajadzētu vairāk uzmanības veltīt saviem vecākiem. Viņiem vajadzētu piezvanīt biežāk. Man ļoti patika Andreja no "Happy Otto" ieteikums. Viņš teica – mēs atzīmējam savā kalendārā visādas tikšanās, bet mums vajadzētu kalendārā arī atzīmi – piezvanīt mammai. Mēs bieži to aizmirstam, bet mūsu mammas īstenībā ļoti gaida šo zvanu.
Jūs teicāt – neatlikt lietas. Kāda ir šobrīd Jums tā neatliekamākā lieta, ko Jūs gribētu vistuvākajā laikā īstenot?
Es gribētu iestāties medicīnas studijās. Es esmu uzņēmusi to kursu, un nezinu, vai pat lavīna mani varētu apturēt… Kaut kā man ir tā sajūta, ka man tas ir jādara. Virziens varētu būt jau iesāktais, saistīts ar senioru aprūpi. Protams, ģimene vienmēr ir svarīga, tāpēc gribētu atrast laiku ģimenei. Uzkāpt Monblānā es gribu vasarā. Tā arī ir neatliekamā lieta. To man pašai vajag. Jo tu jau no tā barojies. Kaut kur jau tev ir jāņem enerģija, tu nevari strādāt bezgalīgi. Arī tiesības vajadzētu nolikt. Taču es nespēju tās tiesības vēl joprojām izvirzīt tik augstā plānā kā seniorus. Nu, es vēl varu pastaigāt kājām galu galā!
