Arnis Krauze: Mūsu raidījums skan Barikāžu atceres dienā – 20. janvārī. Pirms 33 gadiem šajās janvāra dienās Rīgas ielas bija ļaužu pilnas, svarīgākie objekti apjozti ar smago tehniku, un cilvēki sargāja nesen atgūto neatkarību. Daudzviet pie barikāžu ugunskuriem skanēja Latvijas Radio, tolaik svarīgākais, uzticamākais un operatīvākais informācijas ziņotājs. Lielajā skaļrunī Doma laukumā un mazajos kabatas radioaparātos ļaudis klausījās jaunākās ziņas un arī mūziku, kas sildīja, iedrošināja un vienoja. Starp šādām dziesmām bija arī viena no Atmodas himnām – dziesma "Baltijai" jeb tautā labāk zināma kā "Atmostas Baltija". Borisa Rezņika mūzika, Valda Pavlovska vārdi un trīs Baltijas tautu valodās izdziedātā apņemšanās: "Trīs māsas, no miega modušās, par sevi pastāvēt nāk". Komponists Boriss Rezņiks šodien ir raidījuma "Laikmeta krustpunktā" viesis. Boris, esat sveicināts!
Boriss Rezņiks: Labdien!
Kādas jums atmiņā ir palikušas šīs janvāra dienas pirms 33 gadiem? OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, ugunskuri, radio ēters, cilvēku sejas, Rīgas ielas… Kas ir pirmās atmiņas, kas jums nāk prātā?
Nu, visu it kā atceros, bet briesmīgas bija tās dienas. Bija bailes, ka varbūt nesanāks, bet, paldies Dievam, viss izdevās. Tas jau bija pēc dziesmas "Baltijai". Es ļoti labi atceros, bet man jūk tagad… Es atceros, kad bija pučs, nevarēja saprast, kā tas viss beigsies. Es atnācu uz šejieni, nostājos pie Latvijas Radio un skatos, ka stāv kaut kādi divi trīs mūsu cilvēki un divi trīs zaldāti un mierīgi sarunājas. Kad es to ieraudzīju, es sapratu, ka viss būs kārtībā. Nu, labi, bija viņi ar automātiem vai nebija ar automātiem, es neatceros tagad, bet es skatos, ka viņi, nevar teikt, ka draudzīgi, bet pilnīgi normāli komunicēja savā starpā. Nezinu, kas tie bija no mūsu puses, bet tas tā bija. Toreiz man sieva atradās Rietumberlīnē, viņai visi apkārt [teica] – nē, nē, nē, tu paliec un mēģināsim Borisu dabūt kaut kā [šurp]. No turienes tas izskatījās daudz briesmīgāk, vienmēr tālumā ir pilnīgi savādāka uztvere.
Bet arī šeit cilvēkam, kurš ir sarakstījis vienu no Atmodas himnām, droši vien, ja notikumi pavērstos savādāk, nu… visādi jums varēja beigties.
Es biju pārliecināts, ka viss būs kārtībā. Nezinu, kāpēc. Tieši pie Radio stāvot, es sapratu, ka viss būs kārtībā. Nu, kā – neviens neuzbrūk, neviens nekaujas, pa purnu nesit, nu, tad būs okei.
Par dziesmu "Atmostas Baltija" jūs jau esat intervijās stāstījis, kā tā tapa un kāda bija tā doma, un ka tā radās vēl gadu pirms Baltijas ceļa 1988. gadā, bet es no jums plašāk gribētu dzirdēt to stāstu, jo mēs runājam Latvijas Radio. Vai tā ir tiesa, ka sākumā Latvijas Radio nemaz tā negribēja šo dziesmu atskaņot ēterā? Kā tā?
Diemžēl tā bija. Es atnesu ierakstu, neatceros, kam iedevu lentu, un nekāda rezultāta. Nākamajā vai tajā pašā dienā aizgāju meklēt, kur atrodas Tautas fronte, iepazinos ar Daini Īvānu. Man bija ļoti labs portatīvais magnetofons, nospēlēju viņam dziesmu, viņš teica: "Boriss, viss būs kārtībā." Nākamajā dienā dziesma skanēja Latvijas Radio. Grūti pateikt, bet es vienmēr esmu objektīvs. Jūs visi [radio darbinieki] tajos laikos bijāt valsts darbinieki, jums drusku bija bail, tāpēc ka vēl nebija skaidrības. Es aizstāvu to, kāpēc neskanēja, bet nākamajā dienā skanēja, un bija liels gandarījums, ka viss kārtībā.
Kas jums bija galvenais impulss dziesmas tapšanai? Tas bija 1988. gads, un vēl, kā jūs pats sakāt, nemaz nevarēja zināt, kā viss beigsies.
Es nevaru pat atcerēties, kāpēc radās šāda ideja – dziesma, trīs valodas, neatkarība. Tas ir viss, ko es varēju formulēt dzejniekam Valdim Pavlovskim. Vispirms bija dzeja, un tad es uzrakstīju dziesmu. Tad sākās cīņa, kā dabūt citus izpildītājus. Tas bija sarežģīti tajos laikos bez interneta.
Šis stāsts ir diezgan garš, bet ja varētu īso versiju par to, kā lietuviešu un igauņu solistus jūs uzrunājāt?
Mums bija sadarbība Tallinā ar vienu igauņu producenti. Es viņai piezvanīju, ka ir tāda un tāda ideja, un viņa man rekomendēja Tarmo Pihlapu. Sazvanījāmies, dabūju kontaktus, un viņš atbrauca. Ar lietuviešiem bija vienkāršāk. Toreiz vēl te atradās padomju armija, un Žilvins Bubelis dienēja kaut kādā padomju karaspēka ansamblī Rīgā. Es kaut kādā veidā aizbraucu uz turieni – sarunāsim, pamēģini atbraukt! Nu, es nezinu, ko viņš saviem virsniekiem teica, bet viņam izdevās atbraukt uz ierakstu.
Vai tiesa, ka visi trīs solisti – Viktors Zemgals, Tarmo Pihlaps un Žilvins Bubelis – tā īsti satikās tikai vienreiz mūžā pie mikrofona?
Vienu reizi mūžā. Pēc dažiem gadiem diemžēl mira Tarmo, Bubelis tagad Amerikā dzīvo. Mēs sarakstāmies šad tad. Viņš atceras, protams, šo notikumu.
Jūs pirms intervijas teicāt, ka jums pašam ir vismaz 12 dažādas versijas, kā vēlākajos gados šī dziesma iedziedāta, aranžēta un izpildīta, bet šodien noklausīsimies to pašu pirmo oriģinālo versiju, to vienīgo reizi, kad visi pirmie trīs šīs dziesmas solisti bija kopā – 1989. gads, "Melodijas" ieraksts, dziesma "Baltijai". Es jums lūgšu padalīties ar atmiņām par šī ieraksta tapšanas procesu. Visi trīs solisti, kad satikās, ar pirmo reizi viss "aizgāja"? Vai tas mēģinājums bija garš, kamēr tas skanējums, kādu jūs vēlējāties, tika panākts?
"Melodijas" studijā nebija pieņemts ilgi kaut ko mēģināt. Es tagad pateikšu godīgi, neatceros, vai mēs kaut ko pie klavierēm pamēģinājām, gatavojām vai ne. Goda vārds, neatceros, Viktoram jāpajautā, varbūt viņš atceras. Bet sākām mēģināt, nu ko, Viktors jau visu zināja, tur bija viss kārtībā. Žilvins nodziedāja, viss kārtībā, bet igaunis kaut kā pirmajā reizē nodziedāja ļoti nepārliecinoši. Mēs tā visi domājām – nu, jā… Par secību, – starp citu, iesākt latviski bija loģiski, mēs varējām it kā pamainīt, padomāt, kā ir pareizi. Latviski pirmā valoda, tad varēja būt tā vai tā, bet tikko viņš [Tarmo Pihlaps] nostājās pie mikrofona – tas īstais rokmūziķis, mēs vienkārši [sapratām], ka ir ļoti pareizi, ka igauņu pants ir visspēcīgākais. Tā bija fantastika vienkārši. Praktiski bija kāpums – latviski, lietuviski gandrīz vienādi emocionāli, bet igauniski – tas piecreiz interesantāk bija.
Jūs toreiz varējāt paredzēt, ka šī dziesma kļūs arī par Baltijas ceļa sava veida himnu?
Protams, ka ne. Par nevienu dziesmu nevar nekad neko paredzēt. Pēc tam tas notiek kaut kā automātiski – ir hiti un nav hiti. Prognozēt vai speciāli domāt, lai tā ir himna, nebija [iespējams], bet interesanti, ka bija daudz visādu organizatorisku problēmu.
Nu, miniet vienu!
Viena bija, jo interneta nav, jauniešiem tagad to grūti saprast, kā nosūtīt kaseti uz Tallinu un uz Viļņu, lai, pirmkārt, paklausās, otrkārt, galvenais dzejniekiem. Tas bija tas moments, kad nevarēja sūtīt no Latvijas praktiski neko – ne desu, ne cigaretes, ne šņabi, ne kasetes.
Te nebija tas stāsts, ka jūs arī "Latvijas pasta" vadību iesaistījāt?
Jā.
Kas tur bija?
Es aizgāju pie "Latvijas pasta" galvenā, izstāstīju ideju. Teicu, ka man nepieņem to kaseti, ka nedrīkst uz ārzemēm sūtīt. Viņš kaut ko tur sarakstīja un nosūtīja.
Un dziesma skan arvien Rīgā, Viļņā, Tallinā.
Un ne tikai.
Un ne tikai. Boris, jums intervijās daudz, saprotams, tiek vaicāts par mūziku, par "Eoliku", par estrādi 70., 80. gados, bet šodien raidījumā vēlos jūs iztaujāt par jums pašu. Jūs esat dzimis Latvijā, bet jūsu ģimenes valoda arī bērnībā bija krievu. Kā jūs iepazināties ar latviešu valodu, ar latviešu kultūru, ar Latvijas vēsturi? Kad jūs uzzinājāt, ka Latvija pirms kara ir bijusi neatkarīga valsts? Kāda jums bija šī iepazīšanās ar latviešiem, ar latviešu vidi?
Praktiski Emīla Dārziņa skolā bija divas plūsmas – latviešu un krievu. Es mācījos krievu. Mēs vienā klasē bijām ar Gidonu Krēmeru, starp citu. Pateikšu godīgi – [mana] latviešu valoda bija ļoti slikta, tāpēc ka skolā neko nevarēja iemācīties. Man liekas, ka šodien arī.
Jums ir izcila latviešu valoda.
Paldies! Konservatorijas vai, kā tagad tā saucas [Jāzepa Vītola Latvijas] Mūzikas akadēmijas pirmajā kursā – koris, Gido Kokars, Imants Kokars, Jānis Krūmiņš, kas bija mans pedagogs, un tā tālāk – praktiski pēc mēneša man parādījās latviešu valoda.
Armijā jūs savukārt esat dienējis kopā ar komponistu Pēteri Vasku.
Jā, armijā bija smieklīgi, tur bija no trim konservatorijām [iesauktie] – no Lietuvas, Igaunijas un Latvijas. Tas bija ļoti interesanti, un visi bija super profesionāļi. Tā [latviešu valoda] parādījās pirmajā kursā. Tad atceros, ka es braucu ar kolēģiem pa laukiem, ciemos kaut kur, dziedājām tautasdziesmas, kuras es zināju kādas vismaz 20–30, tikai šodien neko vairs neatceros. Nevaru nevienu nodziedāt.
Kad jūs kaut ko vairāk uzzinājāt par Latvijas vēsturi? Skolā jau no tā neko nemācīja īsti.
Protams, kā varēja mācīt? Tas gan nebija skolā, bet es vienu gadījumu atceros. Mēs ar "Eoliku" braucām vilcienā, un blakus brauca amerikāņu pārītis. Tie bija 80. gadi. Viņa man rāda karti un angliski vaicāja: "Parādiet, lūdzu, kur tā Latvija atrodas?" Es skatos, bet tur viņiem karte bez Baltijas valstīm, tur ir balts viss. Tad mums palika bail turpināt sarunas ar viņiem. Interesanti… Nē, nu, viss pamazām palika skaidrs, bet, protams, kulminācija skaidrībai bija 80. gadi – Tautas frontes gadi.
Parasti raidījuma viesiem palūkojos arī kaut ko par senču saknēm, dzimtas kokiem. Jūsu saknes nav Latvijā, līdz ar to arhīvos bija grūtāk kaut ko atrast, bet vienu dokumentu es atradu par jūsu tēvu Semjonu Rezņiku. Tajā redzu, ka viņš dzimis 1918. gadā Gruzijā, Tbilisi. Savukārt jūsu mamma Anna, viņas meitas uzvārds bija Teroganesova, arī nāk no Gruzijas. Par savām saknēm pastāstiet, cik daudz jūs esat pētījis, cik daudz jūs zināt, cik daudz jums tas interesē?
Nu, šo to. Es ļoti daudz apmeklēju Gruziju – gan ar mammu, gan viens. Interesanti, bet diemžēl man nav valodas, mana mamma bija armēniete, es zinu tikai trīs vārdus [gruzīnu valodā]. Brālim bija daudz interesantāk. Viņš vienu reizi aizbrauca uz turieni, atgriezās un sāka mācīties armēņu valodu. Nu, tas viņam tā bija mēnesi, pēc tam apnika. Ir interesanti, es vienmēr domāju un šad tad lietoju [izteicienu], ka man ir Kasparova variants – esmu armēnis–ebrejs. Parasti tie cilvēki – nevar tā par sevi teikt –, bet ir ļoti talantīgi, kā Kasparovs. (smejas)
Boris, pa jūsu tēta līniju, – cik jūs zināt, cik esat pētījis, cik ilgi viņa dzimta ir Gruzijā dzīvojusi?
Diemžēl nezinu neko.
Tas, ko es redzu šajā arhīva dokumentā, ir, ka 18 gados jūsu tēvs tiek iesaukts dienestā armijā. Viņš piedalās Otrajā pasaules karā, viņš piedalās ļoti smagajās Staļingradas kaujās un 1945. gadā viņš dien Baltijas kara apgabalā, nonāk Latvijā. Nonākot Latvijā, viņš ir gvardes apakšpulkvedis. Viņš bija armijas cilvēks?
Jā, protams.
Bet viņš salīdzinoši ātri aizgāja, kad jūs vēl bijāt maziņš. Cik jūs viņu atceraties?
Slikti atceros. Man bija 12 gadi, kad viņš aizgāja. Viņam bija 40. Kā jau bērnībā, jaunībā, es domāju, ka viņš ļoti vecs jau ir bijis, bet, kad man pašam palika 40, tikai tad es sapratu, ko nozīmē 40 gadi. Interesanti, ja viņš paliktu dzīvs, visi mūsu Latvijas notikumi, – kā viņš to uztvertu? To grūti prognozēt.
To mēs vairs nevaram pavaicāt, bet es jums varu pavaicāt, kā jūs, piemēram, uztvērāt Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā nojaukšanu? Jūsu tēvs ir karojis Padomju armijas pusē. Kas jums ir 9. maijs, kā jūs 9. maiju līdz šim atzīmējāt?
Mēs nekad nesvinējām. Varbūt mājās kādreiz kaut ko atceramies, bet pie pieminekļa es neesmu bijis nekad. Nezinu, grūti pateikt. Vispār tīri teorētiski cīņa ar pieminekļiem man nepatīk, nav svarīgi, vai tas ir Puškins, vai kaut kas cits, izņemot kādas ārkārtas situācijas. Ar literatūru un pieminekļiem, man liekas, ka nevajadzētu cīnīties. Man ļoti nepatika, ka nesen, pāris gadus atpakaļ, viens mūziķis atteicās spēlēt orķestrī kaut kādu krievu klasiku. Nav svarīgi, tas bija Čaikovskis vai Borodins, vai kurš. Man neliekas tas loģiski, un Rietumos tas nenotiek. Tikai pie mums. Nezinu, kāpēc. Nu, kāda vaina Čaikovskim? Viņš ir ģeniāls komponists, un ne tikai viņš. Šādām domām es nepiekrītu.
Raugoties jūsu intervijas un sarunas 80. gados un vēlāk, jūs minat, ka jūs esat krievu tautības. Vai šī ebreju izcelsme padomju gados jums kaut kādā veidā traucēja? Vai dažreiz bija labāk to nepieminēt vai neizcelt? Kāda bija tā attieksme, vai jūs jutāt arī tādu nelabvēlīgu attieksmi tieši tautības, izcelsmes dēļ?
Nekad, nekad neko tādu neesmu sajutis ne padomju laikos, ne mūsu laikos. Dīvaini. Bet es zinu, ka ļoti daudzi cilvēki, kas gribēja emigrēt no Padomju Savienības, brauca uz Baltiju, jo šeit to varēja izdarīt daudz vieglāk nekā Krievijā.
Jums arī tādi plāni bija?
Nekad.
Jums bija "Eolika".
Ne tikai. Tajos laikos un šodien, – kam es esmu vajadzīgs Holivudā vai, es nezinu, Berlīnē? Nu, ko es tur darīšu? Kam es tur vajadzīgs? Šeit es esmu Boriss Rezņiks, tur es esmu nulle. Ja man būtu šodien 20 gadi un būtu citi apstākļi, varbūt varētu būt savādāk, bet man tādas domas pat nekad nebija. Vienreiz gan bija tāda situācija, ka mani Latvijas Radio gribēja paņemt darbā par mūziķi, un pēc tam, nu, es neteikšu vārdus, uzvārdus, bet pēc pāris nedēļām teica, ka nē, ka kāds te Radio [teicis], ka Boriss brauks uz Izraēlu vai Ameriku un tā tālāk.
Tie bija 70. gadi vai 80. gadi?
Tās bija 70. gadu beigas. Gāja runa par "Remix" ansambli. Tas bija interesanti. Kāds bija pateicis, ka Boriss brauks prom, bet tādas pat domas man nekad nebija.
Ja reiz pieminējām "Eoliku". Savulaik "Eolika" devusies pat uz Afganistānu. Laikā, kad Padomju armija ir Afganistānā. Te viens mazs citāts no kādas intervijas, atceroties jūsu braucienu uz Afganistānu: "Tas nebija obligāti, bet mums lika saprast, ja atteiksimies, netiksim uz Ungāriju. Tas bija bezjēdzīgs karš. Afganistānā dienēja arī mūsu puiši. Pēc koncerta pienāk kāds latvietis – raud, jautā, vai drīkstu pieskarties meitenei? Acīs nolasāms, ka viņš nezina, kas ar viņu būs rīt, parīt, vai dzīvs atgriezīsies mājās. Viņš jautā – kā ir Latvijā, kā tur tagad izskatās? Blakus nostājas leitis un prasa – kā tur Kauņā? Tas bija ārprāts." Tādi ir jūsu vārdi par toreiz pieredzēto Afganistānā. Mēs šodien pieredzam vēl vienu ārprātu – karu Ukrainā.
Es mēģināju teorētiski salīdzināt situāciju un nevaru salīdzināt tāpēc, ka šodien ārprāts ir pilnīgi cits Ukrainā, bet toreiz tas bija lielākais gandarījums, ko nevar salīdzināt ne ar vienu citu koncertu. Kad tev pretī un pēc koncerta pienāk brāļi, tas, ko jūs jau palasījāt, leiši, igauņi vai mūsu cilvēki, raud un nezina, kas būs rītdien. Tad mēs sapratām – nav svarīgi, Padomju armija vai Afganistāna, cilvēkiem tā bija liela palīdzība, liela. Es saku, tādu gandarījumu es nekad dzīvē neesmu varējis vairs [just].
Jā, jūs redzējāt šīs kara šausmas, šos karavīrus toreiz savām acīm. Ar kādu skatu jūs raugāties uz to, kas šodien notiek Ukrainā?
Nu, skats tāds kā visiem, ka tas ir ārprāts. Es nesaprotu Putinu. Nesaprotu! Priekš kam tas viss ir vajadzīgs? Pie tam mans uzskats ir, ka katrā valstī, ja viņš tur saka – tur ir nacionālisti un tā tālāk, katrā valstī ir nedaudz šādu cilvēku – gan Ukrainā, gan Latvijā, visās valstīs. Tas nenozīmē, ka tur ir jāšauj. Tā ir viņu darīšana. Man bija intervija sakarā ar manu jubileju, un toreiz es labi atceros, ko es teicu, – ja man nepatīk kaimiņš, tas nenozīmē, ka es iešu ar kalašņikovu. To saprast ir grūti, nu, nepatīk – nepatīk, okei. Mums arī šis tas nepatīk, bet tas nenozīmē, ka mēs iesim tur kauties.
Es pieļauju, ka no jūsu darba gadiem 70., 80. gados jums bija diezgan liels pazīstamu cilvēku loks gan Krievijā, gan Ukrainā – mūziķi, estrādes cilvēki. Vai jums ir kāds kontakts ar viņiem arī šodien? Es pieļauju, ka vieni ir vienā pusē, otri ir otrā – gan ideoloģiskā, gan frontes pusē.
Praktiski kontaktu nav, bet, ja runā par pazīstamiem cilvēkiem, diez vai es vienam dzejniekam vispār zvanītu, jo es zinu, kurā pusē viņš ir. Praktiski kontaktu nav. Manai sievai ir māsīca, kas Maskavā dzīvo un strādā. Kad viņas pa "WhatsApp" runā, šo tēmu vispār ignorē. Viņas runā par dzīvi, par bērniem.
Tāpēc, ka tas ir tāds drošības jautājums?
Mums jau nav bail, mēs esam brīvi cilvēki, bet tajā pusē viņi nevar par to runāt. Es pat nezinu, "WhatsApp" var vai nevar noklausīties.
Jūs droši vien esat pamanījis medijos ziņas par Krievijas estrādes zvaigznēm, kāda tur notiek šķelšanās un kā tur šobrīd kurina naidu pret tiem cilvēkiem, kas neatbalsta karu vai kuri ir aizbraukuši prom. Tas pats Maksims Galkins. Otrā pusē, piemēram, ir jūsu uzvārda brālis Iļja Rezņiks, kas tagad ir apvainojies, ka [Krievijā] vairs neatskaņo Pugačovas dziesmas, un viņam nenāk autortiesību honorāri. Vai jūs mēģināt saprast, kas ir tiem cilvēkiem galvā, kuri iet uz vienas skatuves kopā ar Putinu? Kādēļ viņi to dara, kādēļ aizstāv šo karu?
Nu, par to, ka Putinu aizstāv, tas ir stulbums, bet ir viens "bet" – cilvēkam ir līzings, dzīvoklis, jāmaksā tas, jāmaksā šis. Es viņus neaizstāvu, bet diemžēl viņi nevar savādāk. Varbūt viņi pat domā savādāk, bet diemžēl nevar rīkoties savādāk. Tie, kas var atļauties, kas ir finansiāli neatkarīgi, tas pats Maksims Galkins un tā tālāk, viņi var droši protestēt pret to visu, bet ļoti daudzi acīmredzot klusē. Tā tas sadalās. Tā ir galvenā problēma, par ko es ļoti bieži domāju – nu, es neticu, ka cilvēki nesaprot, kas notiek. Es par Krieviju runāju. Man liekas – kā padomju laikā virtuvē viņi runā par to. Droši vien.
Bet mēs lasām tās aptaujas, ka 70% un vairāk joprojām atbalsta karu?
Es neticu, man liekas, ka tur vajadzēja būt citam procentam, bet to mēs nekad neuzzināsim, tāpēc ka cilvēki uz ielām… Es skatos "Doždj" un citus raidījumus – praktiski nevar dabūt godīgu interviju tur uz ielām.
Jūsu paredzējums – ar ko šis karš un kā beigsies?
Labs jautājums. To neviens pasaulē nevar paredzēt. Es arī nesaprotu. Vēl gads divi droši vien, bet, kad tas beigsies, to neviens nezina. Interesanti, ka mēs Ukrainā "Eolikas" laikos uzstājāmies daudzas reizes. Reizes piecas. Mēs vēl pašā jaunībā ar pirmo "Eoliku" 1967. gadā Kijivā kaut kādā konkursā uzvarējām, dabūjām prēmiju. Ukraina ir kolosāla. Izbraukts ir viss, mēs bijām visās pilsētās, visur. Kad es tagad lasu – sabombardēja to, sabombardēja šo, es zinu, ka tur es esmu bijis. Tas ir ārprāts! Tikai ne visai ticu, ka pie mums daudzi raksta – mēs būsim nākamie. Tam es neticu. Lai cik viņš [Putins] ir stulbs, man ir cerība, ka nav tik stulbs.
Man ir vēl viens jautājums par jums pašu. Pēc neatkarības atgūšanas jūs nokļūstat nepilsoņa statusā un nevarat pretendēt uz Latvijas pilsonību tādēļ, ka jūsu senči nebija dzimuši Latvijā. Es saprotu, ka jūs esat sācis interesēties, kā saņemt un iegūt Latvijas pilsonību, esat to vaicājis arī maestro Raimondam Paulam, un viņš teicis – es ar to nenodarbojos, ej pie Ojāra Grīnberga. Dziedātājs Ojārs Grīnbergs tolaik bija Saeimas deputāts. Jūs gājāt?
Jā, viss bija nokārtots diezgan ātri. Man bija ļoti smieklīga situācija. Kad es atnācu uz kaut kādu komisiju Saeimā, ļoti daudz žurnālistu bija, kādi 30. Es domāju, nu tik slavens es neesmu, nu nevar būt. Pāris žurnālisti man sāka kaut ko jautāt, bet pēc tam visi uz sitiena pazuda. Izrādās, tajā dienā Karginam [bijušais "Parex bankas" līdzīpašnieks – red.] arī bija tas pats. (smejas) Žurnālisti bija saskrējuši uz Karginu.
Jūsu stāsts atbilst vēstures faktiem. Manā acu priekšā šobrīd ir "Latvijas Vēstnesis" – 1997. gada 20. novembra Saeimas protokols. Mazs citāts no tā: "Mēs, zemāk parakstījušies 6. Saeimas deputāti, rekomendējam Borisu Rezņiku pilsonības piešķiršanai par īpašiem nopelniem Latvijas labā. Boriss Rezņiks ir populārs, tautā atzīts mūziķis, komponists, populārās "Eolikas" izveidotājs. Vairāk nekā 20 gadus popularizējis augstvērtīgu latviešu estrādes mūziku tautā. Dzimis Latvijā un pilnībā pārvalda latviešu valodu." Tālāk ir parakstījušies virkne Saeimas deputātu, kā pirmais arī Ojārs Grīnbergs. Tad ir jūsu autobiogrāfija, un tālāk nākamais Saeimas dokuments Nr. 3400 ir par Valērija Kargina kandidatūru pilsonības piešķiršanai. Tiešām jūs tur blakus esat bijuši.
Jā, tā bija. Tas bija smieklīgi, es apstulbu toreiz.
