Tālis Eipurs: Kas tu esi? Izstāsti, lūdzu, dažos vārdos par Ditu Krauzi!

Dita Krauze: Esmu latviete, dzīvoju šobrīd Londonā, īstenībā jau kādu laiku, un strādāju akadēmiskajā bibliotēkā. Mans darbs ir saistīts ar elektronisko resursu administrēšanu, būtībā ar linkiem, lai studenti un pasniedzēji tiek klāt pie elektroniskajām grāmatām un tādām lietām. 

Nekas, kas jebkādā veidā būtu saistīts ar Ukrainu, – tā to varētu rezumēt?

Nu, nekādā tiešā veidā mans darbs ar Ukrainu saistīts nav, bet, godīgi sakot, kopš 24. februāra es esmu centusies kaut kādā veidā šo tēmu iesaistīt. Protams, ne vistiešākajā, bet darbā mums ir dažādi projekti, bibliotēkai ir dažādas aktivitātes, un viena no tām ir, piemēram, grāmatu un informācijas stenda veidošana. Tad, kad sākās pilna mēroga iebrukums, man gribējās šo tēmu pacelt un par to runāt arī no bibliotēkas puses, bet, pirmkārt, mums nebija daudz resursu par Ukrainu, kas īstenībā arī daudz ko pasaka – par Krieviju gan bija.

Viens no veidiem, kā es izdomāju, kā to varētu dabūt cauri, bija uztaisīt grāmatu un informācijas stendu par to, kā vispār karš un dažādas katastrofas ietekmē cilvēkus. Tad tur iesaistīju arī grāmatas par Ukrainu, tas bija caur Ukrainas prizmu, arī par Sīriju, Palestīnu un citām valstīm. Tādā veidā nodrošināju gan to, lai būtu pietiekoši daudz materiālu, gan to, lai šī tēma būtu studentiem, kas atnāk uz bibliotēku, acu priekšā.  

Līdz 2022. gada 24. februārim tavas attiecības ar sabiedriski politisko aktivitāti bija pietiekami tuvas, vai arī karš izkustināja tevi? 

Attiecībā tieši uz Ukrainu man nebija tādas konkrētas saiknes. Ne man tur ir draugi, ne radi. Protams, es zinu, ka karš nesākās 24. februārī, bet esmu no tiem, kas tam aktīvāk pievērsās tajā laikā. Īstenībā tas brīdis, kad 24. februārī sākās iebrukums, bija tāda interesanta sajūta, ka it kā es tam sekotu tiešajā ēterā. Es nevarēju gulēt un satraucos par to visu, skrolloju tviteri [mikroblogošanas vietne "Twitter"], jo nevarēju aiziet gulēt. Tad es redzēju pirmos tvītus par notiekošo, un miegs, protams, tā arī turpināja nenākt, bet pirms tam… Es neesmu nevienā politiskajā partijā vai kādā tamlīdzīgā organizācijā, bet man gribas sevi uzskatīt par pietiekami sabiedriski, ja ne politiski aktīvu.

Tas, ko es tavā "Twitter" pamanīju, ka izvēle doties darīt brīvprātīgo darbu bija viena no labākajām idejām pēdējā laikā. Es gribētu, lai tu izstāsti tādam ievadam dažos vārdos, kāpēc tu tā uzrakstīji? 

Tas droši vien ir saistīts arī ar to, ko es tikko minēju, ar nevarēšanu gulēt no uztraukuma, tvitera skrollošanas un dzīvošanas tam visam līdzi. Visa šī situācija mani, līdzīgi kā daudzus citus, ir stipri ietekmējusi un kaut kādā ziņā likusi par daudz ko domāt.

Tajā skaitā par cilvēcību un nedaudz par to, ko tā nozīmē. Tā nedaudz liek arī zaudēt ticību tai, ne pilnībā, protams, bet bija tāda stipri nepatīkama sajūta, sekojot notikumiem līdzi. 

Ar ko tad tā izvēle doties brīvprātīgajā darbā šajā kontekstā bija tik laba un pareiza?

Brīvprātīgajā darbā tā sajūta bija tāda, ka tie cilvēki, ko es satiku, tā kopējā atmosfēra par to, cik ļoti daudz cilvēki kaut ko no sevis dod bez atlīdzības gaidīšanas, tā bija nesavtība un cilvēcība. Arī tas, ka tur bija cilvēki no daudzām valstīm, ne tikai no Ukrainas, daudzi starptautiskie brīvprātīgie, tie man lika domāt par lietām, kas mūs vieno. 

Man liekas, ka Ukrainā šobrīd ir visi brīvprātības veidi, kādi pasaulē iespējami. Par kuru brīvprātību tu runā? Kurš ir tas stāsts, kurā tu iesaistījies?

Es personīgi devos brīvprātīgo darbā strādāt uz virtuvi, kas sagatavo maltītes, kuras pēc tam sūta uz fronti. Brīvprātīgais ir, teiksim, tajā vārda klasiskajā nozīmē, kad cilvēki dara darbu bez samaksas. Virtuve ir Ļvivā, kas ir valsts rietumu daļā, bet maltītes tiek dehidrētas un kļūst par sausajām maltītēm, ko tad pēc tam var sūtīt uz fronti. 

Iesaistīties var ļoti dažādi. Kā tu nonāci līdz savas sajūtas realizēšanai praksē tieši šādā virzienā?

Es iepriekš, protams, biju centusies atrast veidus, kā es varu palīdzēt. Viens no klasiskajiem veidiem ir ziedošana, bet man gribējās darīt vēl kaut ko, varbūt aktīvāk.

Viens no tiem veidiem bija iesaistīšanās attālināti. Ir tāds "propozycii.lv" projekts, kurā es vienu laiku un arī vēl šobrīd, tikai tā mazāk, esmu iesaistīta. Tas apkopo dažādus piedāvājumus ukraiņiem, kas ir kara dēļ atbēguši uz Latviju.

Bet tas attālinātais darbs tomēr nav tas pats, jo tas ir diezgan vientuļi, kad tu izmanto savus pusdienu pārtraukumus vai vakarus, sarakstoties ar cilvēkiem internetā, kurus tu nekad nesatiec. Gribējās arī praksē izjust un darīt tādas praktiskas lietas.

Teiksim, par braukšanu uz Ukrainu un iesaistīšanos valsts atjaunošanā es jau biju domājusi no paša sākuma, bet, protams, sākotnēji es domāju, ka tas būs tad, kad karš būs cauri.

Vēlāk mana saikne ar Ukrainu, ja tā var teikt, pieauga. Es sāku mācīties arī ukraiņu valodu, un bija tā sajūta, ka mani kaut kā vilka uz turieni. Es sāku skatīties brīvprātīgo iespējas, bet nebiju pārliecināta, vai tas būtu pareizais lēmums tajā laikā. Tas bija, man šķiet, agrs pavasaris šogad. Tad tur tika bombardēta infrastruktūra, tajā skaitā ūdens un elektrība. Tad es domāju, vai pat tad, ja brauc uz valsts rietumu daļu, tas ir prātīgs lēmums tīri no tā aspekta – vai palīdzība, ko es varu sniegt, ir pietiekami nepieciešama. Es domāju, ka tad, ja es aizbraukšu, es tur, piemēram, aizņemšu vietu. Tādi bija mani apsvērumi.

Tagad man tie varbūt šķiet muļķīgi, bet tie bija jautājumi, par kuriem es domāju. Ka es aizņemtu vietu, ko varētu aizņemt cilvēks, kurš ir atbēdzis no okupētajām zonām. Vai arī, piemēram, ja ir limitēts daudzums ūdens, es negribētu atbraukt un to [patērēt]. Man nav, teiksim, kaut kādas pieredzes celtniecībā vai kā tāda, kas varētu praktiski noderēt, un man šķita, ka tas, ko es varu piedāvāt, ja runa ir par fizisku darbu, tas nav ļoti atšķirīgs no tā, ko var piedāvāt teju jebkurš cits cilvēks. Tāpēc man šķita, ka varbūt to vairāk daru sevis pašas dēļ, kaut kāda sirdsmiera dēļ, lai justos pati par sevi labāk. Bet man gribējās, lai tas nav tikai tā. Gribējās, lai tad darbs tiešām ir kādam nepieciešams.

Lai nav tas, ko mēdz saukt par pazīmēšanos vai līdzīgi, jā. Bet kādus soļus tu spēri? Kādu ceļu tu gāji, kur nonāci, kā nonāci?

Es padalījos ar savām pārdomām vienā discord [tērzēšanas programma] grupā, kurā es esmu ar citiem Ukrainas atbalstītājiem. Tad viens no grupā esošajiem cilvēkiem padalījās ar linku uz tādu lapu "Volunteering Ukraine", un tur bija uzskaitītas dažādas iniciatīvas, kurās aktīvi tiek aicināti iesaistīties cilvēki no ārzemēm. Beigu beigās tā virtuve, uz kuru es aizbraucu, bija tajā lapā uzskaitīta. 

Kā tas notika, tā organizēšanās? Tīri praktiskie soļi?

Tā Ļvivas brīvprātīgo virtuve šķita īstenībā ļoti vienkārša, tur nav nepieciešamas tiešām nekādas prasmes. Lai arī tā ir virtuve, pilnīgi noteikti nav jābūt pavāram, lai brauktu uz turieni. Tur jebkurš var braukt mizot dārzeņus vai tamlīdzīgi. Tad, konkrēti uz virtuvi braucot, tur nav iepriekš nekādi jāpiesakās. Manā gadījumā nākamais solis bija tāds, ka mēs abas ar vienu citu brīvprātīgo gribējām braukt. Mēs saorganizējāmies, nospriedām, ka kopīgi īrēsim dzīvokli, jo tā vienkārši sanāk ērtāk.

Bet kā notika tā komunikācija, bija kaut kur jāpiereģistrējas? Kā tu soli pa solim nonāci līdz tai virtuvei?

Uz virtuvi iepriekš nav jāpiesakās, tur ir mājaslapā norādīta adrese, uz kuru jādodas. Tur bija ieteikts ierasties pulksten 12.00, un tā mēs arī darījām.

Mēs gan iepriekš aizrakstījām "Twitter" vienam no cilvēkiem, kas organizē virtuvi. Viņš ir atrodams kā @frontlinekit, un tur mēs arī aizrakstījām, pateicām, ka brauksim, bet īstenībā tas nav nepieciešams. Tagad vēl jo vairāk, jo cilvēks, kas to "Twitter" kontu pārbauda, šobrīd vispār atrodas Hersonā, tāpēc labāk viņam nerakstīt par šādiem jautājumiem.

Bet par praktisko, jā, vispirms bija jāizdomā, kuros datumos [brauksim]. Tā kā mums, gan man, gan kompanjonei, abām ir algoti darbi, kas nav attālināti, bija atvaļinājums jānokārto. Es paņēmu trīs nedēļas atvaļinājumu. Tad bija jāatrod, kā tur nokļūt. Tajā pašā mājaslapā "Volunteering Ukraine" ir arī norādīti dažādi veidi, kā tur nokļūt, jo, protams, lidmašīnas šobrīd nav pieejamas, līdz ar to ir jābrauc vai nu ar vilcienu, vai ar autobusu, vai privātā kārtā ar mašīnu no kādas no kaimiņvalstīm. Konkrēti manā gadījumā bija tā, ka es lidoju uz Krakovu un tad ar vilcienu braucu uz pilsētu pierobežā, joprojām Polijā. Tur pārsēdos citā vilcienā, kas gāja pa taisno uz Ļvivu. 

Tur jau bija rezervēta mītne un nākamajā dienā varēji iet uz virtuvi? Tik vienkārši?

Tieši tā, tik vienkārši tas viss arī bija. Atradām labu dzīvokli "booking.com" [tiešsaistes ceļojumu aģentūra], tur tiešām bija daudz kas labs pieejams, "Airbnb" [naktsmītņu rezervēšanas uzņēmums] arī strādā. Bija ļoti laba pieredze. Mums pat dzīvokļa saimniece atbrauca pakaļ uz staciju, gribēja vareņikus cept un mums vest.

Ļoti sirsnīga bija tā sagaidīšana, un īstenībā tiešām – tas viss bija daudz vienkāršāk, nekā varētu domāt. Ir vienkārši jāatrod brīvs laiks un jārezervē [mītne].

Attiecībā uz kaut kādām dokumentu kārtošanām – Latvijas pilsoņiem tāpat kā, man šķiet, visas Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, nevajag nekādu vīzu kārtot, 90 dienas var uzturēties Ukrainā bez vīzas. Es arī "Twitter" pieminēju tās prasības. Man šķiet, ka bija norādīts, ka vajag vai nu Covid-19 testu vai apliecinājumu par nesenu vakcināciju, bet to man neviens neprasīja. Es domāju, ka viņiem vienkārši nav bijis laika [to prasību izņemt], jo šobrīd ir citas aktualitātes, kā atjaunot likumu. Neko citu man nevajadzēja. Vēl es gan nokārtoju dzīvības apdrošināšanu. Tā pietiekami lēti arī maksā, lai pieņemtu lēmumu to nokārtot. Tie bija, man šķiet, kaut kādi divi eiro ar kapeikām dienā. 

Par to virtuvi. Ko ieraudzījāt, kad aizgājāt? Kas tur notika?

Ļvivas brīvprātīgo virtuve atrodas ļoti tuvu centram, tur no centrālā laukuma ir kaut kādas minūtes piecas, septiņas jāiet ar kājām. Tā vispār ir tāda maza, izstaigājama pilsēta. Pirmā diena bija tāda, ka mēs atradām pēc "Google Maps" [tīmekļa karšu serviss], kur tad mums ir jānāk. Ienākot iekšā, tur bija tāds pagalmiņš, redzējām, ka daži cilvēki tur sēž, griež bietes vai ko tamlīdzīgu, un mums īpašu uzmanību nepievērš. Tad mēs gājām runāties un teikt: "Labdien, mēs esam brīvprātīgie." 

Mums ļoti ātri ierādīja, kur ir priekšauti, kur gumijas cimdi, pateica, ko šobrīd vajag darīt. Neatceros, kas bija pirmie dārzeņi, kam pievērsos, bet jā, tas darbs ir lielākoties tiešām saistīts ar kartupeļu mizošanu, sīpollokus vai bietes notīrīt un sagriezt. Tādas lietas. 

Cik ilgu laiku jūs to darījāt?

Ukrainā kopumā es biju 16 dienas, no kurām 14 bija pilnas, un tās otras divas bija tādas pusītes vai nepilnas. Uz virtuvi es gāju gandrīz katru dienu, ja atskaita vienu dienu, kad aizbraucu nelielā ceļojumā ar mašīnu uz klintīm, ko es noskatīju Eirovīzijas rullītī. Virtuve strādā no 12.00 līdz 20.00, bet var nākt un iet prom arī ātrāk. Katru dienu tur ir nepieciešami cilvēki.

Ir tādi brīvprātīgie, kuri tur uz vietas strādā katru dienu un dzīvo tur pastāvīgi. Daži strādā attālināti vakaros, bet katru dienu ir virtuvē.

Tad ir citi, kas atbrauc atvaļinājumā vai tamlīdzīgi uz nedēļu vai divām. Citi piestāj uz pāris dienām.

Kas to virtuvi organizē, kur tas jūsu sagrieztais un kādā formā aiziet? Kam tad jūs beigu beigās esat palīdzējuši?

Ļvivas brīvprātīgo virtuve nav nekas jauns, īstenībā tā darbojas jau no 2014. gada, un to nodibināja divas vietējās ukrainietes. Viena ir Ļuda, ar kuru mēs arī diezgan bieži runājām, un otrai vārdu es neatceros, jo tikai vienreiz redzēju, bet joprojām viņas tur darbojas. Īpaši Ļuda katru dienu tur ir redzama. 2022. gada vasarā tur pieslēdzās arī Ričards, kurš ir brits, un viņš uztaisīja to "Front Line Kitchen" [tulkojumā – "frontes līnijas virtuve"] "Twitter" kontu un sāka informāciju par to visu padarīt pieejamu un aicināja arī angļu valodā cilvēkus iesaistīties.

Tas lielā mērā ir iemesls, kāpēc tur ir tik daudz ārzemju brīvprātīgo, jo viņi "Twitter" ir redzējuši gan video, gan attēlus, gan aktīvus aicinājumus, ka, jā, tieši tā, nav nekur jāpiesakās, droši brauciet, jūs esat ļoti gaidīti un nepieciešami.

Attiecībā uz to, kur maltītes nonāk. Tad, kad bietes, sēnes un viss pārējais ir sagatavots, tas tiek sasmalcināts un pēc tam izžāvēts. Ir jātiek vaļā no ūdens, lai varētu tās sastāvdaļas pārvietot un uzglabāt. Tad viss ir jāsasver pa iepakojumiem. Tam visam vajag darbaspēku, es arī to darīju. Tie iepakojumi ir lielākoties 10 litru zupām vai citām maltītēm. No vienas paciņas, kas ir diezgan neliela, sanāk 10 litri boršča. To ir ļoti ērti un viegli pārvietot. 

Kur tas aizceļo?

Primārais saņēmējs ir fronte. Jau no 2014. gada paciņās gan borščs, gan citas zupas un putras, "slinkie tīteņi" un tamlīdzīgas maltītes tiek sūtītas tieši uz fronti. Bet šobrīd, piemēram, viena brīvprātīgo grupa atrodas Hersonas reģionā un paņēma līdzi arī diezgan daudz iepakojumu  ar šīm maltītēm, ko nogādā civiliedzīvotājiem, kuriem šobrīd ir nepieciešama pārtika. Tur ir tas elements, ka to ir ļoti viegli transportēt. Viņi teica, ka paņēma četras lielās "IKEA" somas, pielika pilnas ar mūsu zupu iepakojumiem, un tad principā ar tām somām viņi varēja pabarot vairāk nekā tūkstoti cilvēku. Tā kā tās dažādi var izmantot. 

Citas "Drošinātāja" sarunas

Kas apgādā tādu virtuvi?

Es zinu, ka daļa no tām sastāvdaļām ir tādas, kas tomēr ir jāpērk, bet daļu ziedo vietējie cilvēki, kas kaut ko izaudzē. Protams, ka nevar izaudzēt tādus kvantumus, un zupām ir nepieciešami makaroni vai kaut kādas tādas lietas, kas ir jāpērk, un tam tiek vākti ziedojumi. 

Cik svarīga un liela daļa tev bija cilvēciskais faktors un stāsti, ko dzirdēji?

Protams, tas cilvēciskais aspekts bija centrālais, jo tie cilvēki, kurus esmu satikusi, darot brīvprātīgo darbu Ukrainā, es domāju, ka lielu daļu no viņiem es nekad neaizmirsīšu.

Piemēram, nīderlandieti vārdā Debija. Mēs ar viņu bijām nostrādājušas jau vairākas dienas kopā. Tur [virtuvē] apgrozās diezgan daudz cilvēku, tāpēc ar viņu tā baigi nerunājām, katra savā galda galā mizojām bietes un tamlīdzīgi. Tad, kad iepazināmies tuvāk, tie stāsti, ko viņa pastāstīja… Uzzināju, ka viņa īstenībā nodarbojas ar cilvēku evakuāciju brīvprātīgā kārtā, un, tā kā viņa savā brīvprātīgo šoferu grupā ir vienīgā sieviete, visbiežāk viņai tika piešķirta izvarotu sieviešu un arī bērnu evakuācija. Tie stāsti un lietas, ar ko viņai nācies saskarties, ir diezgan iespaidīgi. Šobrīd (red. – intervija notika 14. jūnijā) viņa strādā pie evakuācijas koordinēšanas Hersonas reģionā. Tur ir cilvēki, kuri šobrīd atrodas uz māju jumtiem, glābjoties no plūdiem, un viņa ir viens no cilvēkiem, kas to visu vai vismaz konkrētas brīvprātīgo grupas koordinē.

Būtībā atrašanās Ukrainā bija ļoti emocionāla pieredze, un īstenībā kaut kā ir diezgan liela arī neērtības sajūta, tur atrodoties, kad ukraiņi nāk tev klāt un saka paldies par būšanu tur, jo reāli tajā brīdī, kad tu esi Ukrainā un kāds tev saka paldies par to, ka tu esi kaut kādas bietes nomizojis, tas liekas gandrīz vai…

Tas ir neērti, jo man ir sajūta, ka mums ir jāsaka paldies ukraiņiem, ka viņi karo, jo reāli tas ir arī mūsu karš. Ceru, ka tas neizklausījās pārāk klišejiski, bet tā es patiesi arī domāju.

Bet tā attieksme no ukraiņiem... 

Ja tu piemini, ka esi no Latvijas, uzreiz var just tādu lielāku tuvību, sajūtu, ka viņi zina, ka tu zini, ka tu saproti.

Piemēram, man bija situācija, ka benzīntankā mēs runājām ar vienu darbinieku. Kad viņš uzzināja, ka esmu brīvprātīgā, parunāja kaut ko drusku vairāk, bet, kad pateicu, ka no Latvijas, viņš sāka teikt paldies un beigās vēl gribēja roku noskūpstīt. Vārdu sakot, tur ir grūti valdīt asaras. Tas ir kaut kas tāds ļoti dziļš un cilvēcisks, kam tu pieskaries kaut kādā mērā, kad pazūd tās ikdienas robežas un rezervētība. Tu esi aci pret aci ar cilvēku, un ir kaut kāda savstarpējā sapratne pat tad, ja jūs viens otra vai kādā citā valodā ne tik labi runājat. Tur vārdi nav daudz nepieciešami, teiksim tā.

Vēl arī tas, ka tas brīvprātīgais darbs un atrašanās Ukrainā, man šķiet, daudz dod vietējiem. Tad, kad viņi redz, ka cilvēki no citām valstīm ir kopā ar viņiem. Godīgi sakot, bija tādi vakari, kuros mēs ar citiem biedriem bijām varbūt nedaudz skaļāki sabiedriskās vietās, un es sevi pieķēru pie domas, ka šī ir tā situācija, kad tas ir ne tikai okei, bet varbūt pat vēlams, ka viņiem tie nav skaļie, kaitinošie tūristi, ka īstenībā tas ir skaļāk izskanējis simbols par to, ka Ukraina nav viena, ka tur ir cilvēki arī no citurienes, un viņi tur ir zināma mērķa labā. 

Ko tu vari pateikt par to drošības sajūtu tur uz vietas?

Jā, protams, tā ir valsts, kas karo. Tajā pašā laikā bieži nākas aizmirst, ka Ukraina ir lielākā valsts Eiropā, un, protams, ir atšķirības drošības situācijā starp dažādām tās daļām. Ļviva, valsts rietumi, ir relatīvi droši, līdz ar to es nebiju pārāk uztraukusies par to, kas varētu notikt. Tajā pašā laikā būtu godīgi uzsvērt, ka ir trauksmes sirēnas. Kad es tur biju, tās bija gandrīz katru nakti, vienu dienu bija arī pa dienu.

Bija viena tāda diena, kad es uzzināju, ka iepriekšējā naktī uz mūsu Ļvivu un tuvējo rajonu tika raidīti 10 "Shahed" droni, bet gaisa aizsardzība visus 10 arī notrieca.

Ir pieejamas bumbu patvertnes, bet būtībā, vismaz Ļvivā, es nezinu, kā ir citās Ukrainas daļās, cilvēki ne pārāk tās izmanto, jo Ļvivas specifika ir tāda, ka tur lielākā daļa ēku ir celtas vēl Austroungārijas laikā, un to sienas ir pamatīgas. Cilvēki dzīvo pēc divu sienu principa, ka tad, ja tu esi aiz divām sienām, tad tās sienas, visticamāk, izturēs. Tad, kad mēs ievācāmies, arī saimniece, kad mēs par to jautājām, teica, ka ir gaitenis un kaut kā tā. Sākumā es uz to trauksmi varbūt reaģēju mazliet citādi, bet beigās… Pirmo reizi, kad to dzirdēju, protams, es biju tam gatava un zināju, ka tā būs, bet tas mani ietekmēja. Vairāk pat ne tā apdraudējuma sajūta, bet dusmas par to, ka ir tik liela disonanse starp to, ka tu dzīvo tādā rietumnieciskā pilsētā, kur viss liekas normāli kā jebkur, bet paralēli te skan trauksmes sirēnas. Tās bija dusmas kaut kādā mērā. Beigās jau pēc dažām reizēm iestājās sajūta, ka vienkārši jāgriežas uz otriem sāniem. 

Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kuri gribētu palīdzēt?

Ja tagad atceros to gatavošanās procesu, tad es sākumā domāju, ka man vajadzēs lietas, kas īstenībā izrādījās nevajadzīgas. Piemēram, ārējo bateriju vai sauso šampūnu. Es domāju, ja nu kas, ja nav pieejas elektrībai vai ūdenim. Tādas lietas. Īstenībā tas viss izrādījās nevajadzīgi.

Ko es būtu citādi darījusi? Varbūt būtu paņēmusi tādas nemīļākas bikses līdzi, jo virtuvē, loģiski, ir diezgan daudz darīšanu ar nemazgātiem dārzeņiem un tā. Citādā ziņā man nav tādu ieteikumu, jo viss tiešām bija daudz vienkāršāk, nekā varētu likties. Vismaz manā gadījumā. Vēl man liekas svarīgi piebilst tiem, kuri domā, ka varētu vai gribētu braukt darīt brīvprātīgo darbu uz Ļvivu – ja brauc viens, reizēm ir lielāka nedrošība.

Es gribu iedrošināt, ka tā brīvprātīgo kompānija ir ļoti pieņemoša, tur ir cilvēki no dažādām valstīm, nav jāuztraucas par valodu, lielākā daļa ārzemnieku runā angliski.

Vārdu sakot, var gan introvertāks, gan ekstravertāks cilvēks braukt un iet vakaros ar biedriem paēst vai darīt ko citu, savā nodabā darboties.

Neviens netiek spiests pārmērīgi iesaistīties, nav jābaidās braukt. 

Kā ar materiālo pusi? Ar ko ir jārēķinās?

Es varu tikai par konkrēto Ļvivas brīvprātīgo virtuvi runāt. Tur bija tā, ka pusdienas tika nodrošinātas, nekas tāds liels, vieglas pusdienas. Brokastis un vakariņas katrs pats sev gādā pēc ieskatiem. Uzreiz jāsaka, ka cenas Ukrainā ir salīdzinoši ļoti zemas. Pat smalkākos restorānos es vairāk par varbūt 10, 15 eiro neiztērēju, bet var atrast daudz lētāk. Dzīvošana arī ir pašam sev jārezervē, un iespējas ir ļoti plašas – pēc iespējām, pēc vēlmēm. Daži no brīvprātīgajiem, ko zinu, dzīvo hostelī par četriem eiro dienā, citi varbūt īrē dzīvoklīti, arī tie ir dažādās cenās pieejami atkarībā no prasībām. Jā, lielu robu makā neiesitīs, teiksim tā. 

Kāda tev bija pēcgarša tam visam?

Jau biju minējusi to, ka tas bija viens no labākajiem lēmumiem pēdējo gadu laikā. Tas noteikti tā ir. Vismaz šobrīd man tā šķiet. Ir kaut kāds pacēlums, ir daudz lielāks miers. Kaut kā tā ironiski skan, bet, nokļūstot Ukrainā, par spīti sirēnām es īstenībā gulēju daudz labāk nekā Londonā, un joprojām tas efekts ir saglabājies. Tāda liela piepildījuma sajūta.

Es gribu braukt atpakaļ, man vienīgi jāatjauno pase un jāizdara tādas praktiskas lietas, bet tā saikne joprojām ir. Kaut kādās privātajās "WhatsApp" grupās ar citiem brīvprātīgajiem. Es sekoju joprojām līdzi tam, kas notiek virtuvē. Būtībā tā pieredze manā gadījumā ir bijusi ļoti pozitīva, es gribu braukt atkal un citiem arī ieteiktu, bet, protams, uz katra paša atbildību.