Šis raidījums tapis nevis studijā, bet muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē", kur šobrīd aplūkojama izstāde "Skaistākais vārds. Ārzemju latviešu redzamās un neredzamās saites ar Latviju". Sarunā piedalījās Danute Grīnfelde, muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē" skolotāja, kā arī muzeja dibinātāja un izstādes "Skaistākais vārds. Ārzemju latviešu redzamās un neredzamās saites ar Latviju" kuratore Marianna Auliciema, kura dzimusi Kanādā, augusi Austrālijā, bet nu pārcēlusies uz Latviju. Amerikā dzimusi un Kanādā dzīvojusi un nu jau 19 gadu par mājām sauc Latviju Aija Abene un Vanda Dauksta, kura 2007. gadā salika savu iedzīvi koferos un pamāja ardievas Amerikai. Tieši tik vienkārši tas arī esot noticis. "Vienmēr saku – Latvija ir mūsu dvēseliskā dzimtene; neizvēlējāmies, kur piedzimt," viņa teica.
Runājot par to, ko viešņām nozīmē 18. novembris, pirmā savās atmiņās dalījās Marianna, kura uzsvēra, ka ārpus Latvijas šie svētki saistās ar laiku, kad Latvija bija okupēta: "Kad es dzīvoju Austrālijā, tad 18. novembrim bija tādā sērīga noskaņa. Mēs sapucējāmies svinīgās drēbēs, mamma allaž vilka tumšu kostīmu, zeķbikses, godīgas kurpes, un mēs braucām uz Latviešu namu, kur notika svinīgais pasākums, piepildīts ar milzīgu cieņu un mīlestību pret Latviju. Un, protams, es atceros tās garās runas, ko es kā bērns un jaunietis nenovērtēju…"
Marianna tagad jau kā muzeja darbiniece, pētot šīs savulaik "garlaicīgās" runas, atzina, ka katrai desmitgadei ir cita noskaņa, bet visas ir fascinējošas, ar mainīgu skatu uz latvietību un skatu uz Latviju.
Kā liecina izstādē redzamās un saglabātās Latvijas proklamēšanas gadadienu svinību programmas, savulaik trimdā svinēšana bijusi pēc vienas šnites, un to apliecināja arī Aija Ebene, kurai ir pieredze svinēt gan Amerikā, gan Kanādā – karoga ienešana, uzruna, himnas dziedāšana, dziesmas, dzeja: "Noteikti tie bija ļoti svinīgi, atceros kopš agras bērnības, kad latviešu skolā bija jāapvelk tautas tērps, skaitījām pantiņus, jā, kādreiz spēlējām teātri, bet tas bija cēls un svinīgs pasākums. Es gan neteiktu, ka bija sērīgi."
Kā uzsvēra Aija Ebene,
latviešu sabiedrība ārpus Latvijas nebija viengabalaina, tādēļ arī svinību noskaņa mēdza atšķirties.
"Ņujorkā Latvijas proklamēšanas 60. gadadienā Rūzvelta viesnīcā bija sarīkota milzīga balle, kuru ar polonēzi atklāja tā laika Ņujorkas latviešu organizācijas padomes priekšsēdis Uldis Grava un es kā latviešu jauniešu pārstāve… tā bija riktīga balle, štātēs, ar vakariņām, dejām. Tie bija riktīgi svētki! Protams, neizpalika runas, bet tās bija svinības bez sēru pieskaņas," viņa norādīja.
Kad Aija no Ņujorkas pārcēlusies uz Toronto Kanādā un stāstījusi par Amerikas latviešu 18. novembri, šie stāsti uztverti ar šausmām, sak, kā, tā taču ir sēru diena.
Un te arī ieskicējas tā dažādā noskaņa Latvijas proklamēšanas svinībām laikā, kad valsts bija okupēta. Aija norādīja: "Mēs tajā laikā bijām jauni un devāmies demonstrācijās pret Latvijas okupāciju. Tā bija mūsu cīņa, un tu nevari cīnīties un sērot vienlaikus. Tas ir stāsts par paaudzi, kura piedzima ārpus Latvijas, bet tā apziņa, ka mēs esam latvieši, mūsos tika ieaudzināta ļoti spēcīgi. Tā ir mūsu dvēseliskā dzimtene, lai arī nebijām tur bijuši."
Savukārt Vanda Dauksta uzsvēra, ka, neraugoties uz to, kur katra no viņām augusi un svētkus svinējusi, apbrīnojamākais, ka sastāvdaļas ir nemainīgas: "Pats dīvainākais, ka allaž trimdā izskanēja jocīgs jautājums "Kurā datumā būs 18. novembris?" Jo loģiski, ka mēs svinējām brīvdienā, kas ne vienmēr bija īstajā datumā, proti, 18. novembrī."
Kā tas nākas, ka pēc vienas programmas, shēmas un uzbūves savulaik ārpus Latvijas svinēts 18. novembris, savu skaidrojumu formulēja Danute Grīnfelde, vienīgā no sarunas dalībniecēm, kura dzimusi un augusi Latvijā: "Tā tradīcija nāk no pirmskara Latvijas, nostiprinājusies bēgļu nometnēs, un tad, katram izklīstot uz savu pasaules malu, šīs pirmskara Latvijas neatkarības svinēšanas tradīcija turpinājusi dzīvot latviešu kopienās visā pasaulē. Tas ir mans skaidrojums, ko gan nav iespējams pārbaudīt. Te arī svarīgi pieminēt 1947. gadā izdoto dokumentu "Latvieša stāja svešumā", kas ļoti precīzi pasaka, ka mērķis ir cīnīties par brīvu, neatkarīgu Latvijas valsti."
Šis fakts palīdz apjaust, kādēļ tieši 18. novembrim bija tik svarīga un nozīmīga loma cauri gadiem.
Latvieši tolaik fiziski neatradās Latvijā, daļa nekad nebija tur bijusi, bet Latvija bija mūsos, uzsvēra Vanda Daukste, turpinot svinēt Latviju, turot to savās sirdīs, – tas bija veids, kā uzturēt dzīvu valsti, kas bija okupēta.
Kā atzina Marianna, tā pa īstam trimdas 18. novembra svinības novērtējusi tikai tagad, ar laika atstatumu, un godīgi atzina, ka tagad, nu jau 20 gadu dzīvojot Latvijā, joprojām meklē īsto 18. novembra svinēšanas esenci.
Jā, Latvija ir brīva, tomēr ņemot vērā šā brīža ģeopolitisko situāciju pasaulē, svinību jēga ir atkal cita, turpināja Vanda Dauksta:
"Latvijas neatkarība nav pašsaprotama. To mēs redzam katru dienu, joprojām ar Krievijas karu Ukrainā. Mums jānovērtē un jāsvin katrs mirklis."
