DAŽAS ATZIŅAS:
- Jānis attiecību sākumu uzreiz neiniciēja. Vēlāk izrādījās – tas tāpēc, ka tobrīd bija citās attiecībās, un pēcāk Ilze viņa godīgumu un vēlmi vispirms "sakārtot lietas" ļoti novērtēja.
- Ilzei uzreiz ļoti iepatikās tas, cik labs kontakts Jānim ir ar bērniem, cik brīvi, nepiespiesti un patiesi viņš ar tiem prot spēlēties – tā izveidojās arī Jāņa kontakts ar Ilzes meitu Luīzi.
- Abi nāk no pilnīgi pretējiem ģimenes modeļiem – Jāņa ģimenē tēvs bija galvenais lēmējs un pelnītājs, kamēr Ilzes ģimenē valdīja vienlīdzība, bet Jānis spēja sadzirdēt Ilzes vajadzības un kļūt par līdzvērtīgu partneri, kas iesaistās mājas darbos.
- Abi vēlējās nopietnas attiecības, nevis īslaicīgumu, drāmu un pārmērīgas emocijas – lai vienkārši ir mierīgi, labi un nopietni, kā arī notika.
- Jānis un Ilze netika pie kopīgiem bērniņiem, taču Jānis uztver Luīzi par savu bērnu, turklāt abi sevi realizē darbā ar bērniem, kas šķiet ļoti būtiski arī sabiedrības veidošanas kontekstā.
Labi sapratās ar mazo Luīzi
Kad Ilze Jānim jautā: "Kāpēc es tev iepatikos?", viņš atbild, ka tas bija viņas harismas dēļ – Ilze bija ļoti komunikabla un spēja cilvēkus, tostarp Jāni, labi sadzirdēt.
Kas ir "Normāla ģimene"?
Latvijas Radio podkāsts "Normāla ģimene" eksperimentālā formātā vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes savās virtuvēs spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.
Kā tapa podkāsts, lasi šeit.
Podkāstu klausies:
Viņi satikās darba dēļ – nometnē, kur Jānis bija vieslektors, bet Ilze atbrauca uz turieni ar savu trīsgadīgo meitu Luīzi. Ilzei uzreiz ļoti patika tas, kā Jānis spēlējās un dauzījās ar Luīzi. Jānis ar Ilzi sarunājās, sāka sarakstīties. Sarunas sākumā bija par darbu, tad pievērsās kopīgām interesēm. Ilze toreiz jau bija šķīrusies no Luīzes tēva, kurš gan vienmēr bija ļoti iesaistījies meitas audzināšanā – meita pusi laika pavadīja pie tēta, pusi pie mammas.
Jānis savukārt toreiz vēl bija citās attiecībās, bet sākumā Ilzei par to vēl neko neteica. Viņa atzīst, ka bijusi jocīga sajūta – it kā šķiet, ka esi otram iepaticies, bet kaut kas nav, otrs nerīkojas… Izrādījās, ka tas bija esošo attiecību dēļ, un pēcāk Ilze ļoti novērtēja Jāņa godīgumu: ka viņš nesāk kaut ko jaunu, pirms nav sakārtota esošā situācija.
Nākamā tikšanās bija abu kopīgas draudzenes kāzās, un arī uz turieni Ilze ieradās kopā ar meitiņu. Tur vēl jo vairāk atklājās tas, cik ļoti Jānim patīk bērni, cik dabiski un nepiespiesti viņš ar tiem rotaļājas un veido kontaktu. Pēc kāzām Ilze Jānim aizrakstīja, ka viņš viņai esot iepaticies, un Jānis saprata, ka nu ir ziepes – arī viņam Ilze patīk, un acīmredzot pienācis laiks tikt galā ar savu dzīvi, esošajām attiecībām, kas, protams, bija diezgan sāpīgs brīdis.
Pēc tam gan abu attiecības attīstījās ļoti strauji – Jānis, kuram septembrī sākās jauns studiju kurss, apgalvoja, ka būšot "baigais režīms", būs grūti braukt ciemos pie Ilzes uz Ogri, tāpēc abi nolēma, ka viņš augusta beigās pie Ilzes nedēļu padzīvos, pabūs kopā, bet "kā atbrauca, tā arī palika" – sapazinās un uzreiz ievācās, smejas Ilze.
Jānis, stāstot par attiecību uzsākšanu un to, kāpēc, viņaprāt, tās tik ātri pārvērtās nopietnā kopdzīvē, šķiet būtiski pieminēt abu līdzšinējos ģimenes modeļus – ģimenes, kurā katrs uzaudzis. Viņš pats nāk no mazpilsētas, trīs bērnu ģimenes, kurā bija izteikts dzimumlomu sadalījums: lai gan arī mamma strādāja, tētis bija galvenais ienākumu nesējs un tas, kurš "nosaka, kādā virzienā ģimene dodas". Viņaprāt, šī ģimenes stabilitāte arī ir par iemeslu tam, kāpēc viņam vienmēr bijis grūti uzturēt gadījuma attiecības – allaž šķitis, ka attiecībām jābūt nopietnām. Kad Jānis satika Ilzi, viņa deva Jānim šo miera sajūtu, un arī Ilze vairs negribēja nekādas vētras un kaislības – tikai mierīgas un nopietnas attiecības.
Taču viņa pati nāk no pavisam atšķirīgas, ļoti līdztiesīgas ģimenes, kur tētis vienmēr bērnu aprūpē un mājas darbos iesaistījās tikpat daudz, cik mamma. Kad Ilze satika Jāni, viņš 27 gados bija sācis atkal mācīties, atteicies no līdzšinējās dzīves un kļuvis par studentu, kurš nepelna. Ilze savukārt strādāja, viņai bija bērns un dzīvoklis, ko uzturēt. "Biju nopietna sieviete," viņa smejas. Kad Jānis sāka dzīvot kopā ar Ilzi un viņas meitu Luīzi, vienā brīdī radās jautājums: tu šeit esi ciemos vai arī tev ir kādi pienākumi? Situācija bijusi nedaudz komiska – Jānis uz šo jautājumu atbildējis, ka kaut kādi jau esot, bet, kad sākuši konkrētāk apspriest "vīriešu/sieviešu pienākumus", izrādījies, ka Jānim šķiet – vīrieša pienākums ir tik vien kā iznest miskasti, nomainīt kādu izdegušu lampiņu… Ilze jautājusi Jānim, cik bieži, viņaprāt, šādas lietas sanāk darīt un kādi tad, viņaprāt, ir sievietes pienākumi? Kuram tad paredzēts visu laiku gatavot ēdienu, tīrīt māju un darīt visu citu nepieciešamo, un cik laika tas paņem pretstatā lampiņas ieskrūvēšanai?
Taču Jānis ātri pielāgojās, un abi vienojās par līdzvērtīgu darbu sadalījumu.
Jānis atzīst, ka "protams, ir brīži, kad sevi attiecībās ir jālauž", jo tu esi ilgstoši dzīvojis savas ģimenes "ietvaros" iedotajā kārtībā, bet, kad uzsāc pieauguša cilvēka dzīvi, izrādās, ka jāmeklē kompromisi, jāsaprot, kāda būs šī kopīgā dzīve. Jāņa un Ilzes gadījumā sadūrās tiešām pretēji ģimenes modeļi, turklāt Jānis bija nācis no laukiem, kur tētim gluži automātiski pienācās lauksaimniecības un mājas būves darbi, tāpēc šķita, ka šāds iedalījums ir loģisks – mamma vairāk ir mājās, taisa ēst, aprūpē mājas, bet tētis, pēc strādāšanas ienākot mājās, sagaida, ka būs gatavs ēdiens… Ilze piebilst, ka tad jau ir loģiski, ka citi nemaz neredz, cik daudz mamma mājās dara, cik daudz darbu mājās vispār ir! Tas viss Ilzei bija jāparāda Jānim un jāizstāsta, lai viņš sāktu pats visu darīt…
Taču Ilzei vienmēr patika tas, ka Jānis uzreiz sadzirdēja to, ko viņam pasaka, un tiešām rīkojās.
Bez drāmām gan sākumā, gan aizvien
Kad sākās abu attiecības, Ilzes meitai Luīzei bija trīs gadi. Ilzei šķiet, ka Jāņa ienākšana ģimenē bija viegla un mierīga – Luīze viņu uzreiz pieņēma, jo abiem jau no pirmajām tikšanās reizēm bija izveidojies lielisks kontakts. Jānis gan uzsver, ka "satusēšana" un dzīvošana kopā tomēr ir atšķirīgas lietas – viņa kļūšana par daļu no ģimenes tomēr dinamiku mainīja, un abiem bija jāatrod labs kopābūšanas veids, bet "baigās drāmas gan tiešām nebija".
Jānim bija viegli pieņemt Luīzi, bet viņš sākumā bažījās, kā uz Jāņa ienākšanu Luīzes dzīvē raudzīsies Luīzes tētis. Luīze vienmēr pusi laika bija pavadījusi pie tēva, ar kuru viņai bija un ir lieliskas attiecības, un arī Ilzei ar bijušo vīru ir ļoti labs kontakts – abiem vienmēr bija svarīgi kopīgi audzināt bērnu, un ne viens, ne otrs nekad nav izteicis par otru nekādus pārmetumus vai komentārus.
Citiem Luīze saka, ka viņai esot divi tēti, kas Jānim šķiet vienlaikus pagodinoši, bet arī nedaudz mulsinoši. Viņš gan arī pats saka, ka viņam esot meita, un tas reizēm jocīgi šķitis Ilzei. Viņa esot pajautājusi Luīzes tētim, vai viņš neiebilst, ka Jānis tā sakot, bet Luīzes tētim tas šķitis pilnīgi normāli… "Man šķiet, ka tu viņam patīc!" smejas Ilze.
Lai gan Jānis saka "meita", viņš tomēr apzinās, ka Luīzes attiecības ar viņu nav gluži tādas kā ar tēti – viņš ir kaut kas starp tēti un ļoti labu draugu. Turklāt Luīze ar Jāni, šķiet, bieži var pārrunāt daudz ko vairāk nekā ar vecākiem, būt atklātāka, jo neesot tās "vecāku spriedzes". Esot arī mazāk atbildības, lai gan sadzīvē Jānis ir ļoti iesaistīts, bieži vien pat vairāk nekā Ilze – viņš daudz palīdz Luīzei mācībās, Luīzi interesē joma, kurā Jānis darbojas… Jānim ir svarīgi iedot Luīzei nedalītu uzmanību, jo pats atceras to sajūtu ar saviem vecākiem, kuriem to viņam dot bija iespēja diezgan reti.
Vai Jāņa un Ilzes attiecībās bijušas krīzes?
Ilze smejas, ka varbūt vēl tikai būs, bet ja nopietni, tad tieši attiecībās ar Jāni viņa ieguvusi sajūtu, ka var dzīvot pilnīgā mierā, bez drāmām, bez krīzēm – vienkārši esat kopā un ir ļoti labi. Pirmajos attiecību gados Ilzei šķitis, ka nu jau tūlīt tas viss beigsies, jo pierasts taču dzīvot drāmās – visu laiku augšā, lejā, augšā, lejā… ir grūti pierast pie miera, pat šķiet, ka kaut kas nav kārtībā! Ilzei šķiet, ka "atslēga" tam ir Jānis, kurš ar savu mierīgo temperamentu spēj "pateikt", pat nepasakot, – liekot reizēm Ilzei noprast, ka viņa pāršāvusi pār strīpu… un nemaz nav jāstrīdas.
"Strīdēties ar tevi ir diezgan bezjēdzīgi," smejas Jānis. Ilze mēdzot būt diezgan valdonīga, bet pašai liekas – Jānis ar viņu labi tiek galā. Jānis uzskata, ka cilvēki attiecībās ir kā divi oļi, kas ar laiku "saberzējas", pielāgojas viens otram, bet vienlaikus viņam nešķiet, ka viņš ko būtisku no sevis atdevis, mainījis vai ziedojis.
"Vai tu domā, ka es esmu vienīgais uz šīs pasaules, ar kuru tu varētu būt kopā?" Jānis jautā.
Abi piekrīt, ka diez vai, nav tāda ideālā cilvēka – jautājums ir par darbu, ko cilvēki velta attiecībām – "atrodi īsto un uz to arī koncentrējies".
Par potenciālu krīzi būtu varējusi kļūt nespēja tikt pašiem pie sava kopīgā bērniņa, taču vienā brīdī abi nonāca pie pārliecības, ka nevēlas iet mākslīgās apaugļošanas ceļu – kā būs, tā būs. Abi paļāvās, ka tā arī ir pareizi. Palīdzējusi arī ticība Dievam, baznīca – Jānim ierasts pieņemt to, kas viņam dots, priecāties par to, nedomāt par to, kā viņam nav. Tāpat arī vēl viena vai vairāku bērnu ienākšana ģimenē pati par sevi varētu radīt krīzi.
"Mums ir Luīze," Jānis saka, turklāt abu profesionālās dzīves ir veltītas bērniem – "un tas ir daudz". Abiem ir svarīgi, kādā sabiedrībā dzīvo, kāda ir situācija Latvijā, kā uzaug bērni, un abi ir pārliecināti, ka tieši ar savu profesionālo darbību visvairāk spēj to ietekmēt. Tāpat Luīze vienmēr daudz laika pavadījusi ar savu tēti, un Jānis un Ilze novērtē, ka viņiem tādējādi vienmēr bijis diezgan daudz laika, ko pavadīt divatā. Ar saviem bērniem tā gan nebūtu… Tagad var veltīt laiku viens otram, savām un kopīgām interesēm. Abiem ir līdzīga pasaules uztvere un patīk būt kopā. Kaut vai sēdēt klusējot vienā istabā un lasīt katram savu grāmatu…
