Kaut gan programmu sastādot, rūpīgi rēķināja, cik minūšu un sekunžu ilgs katra solo un kora dziesma vai orķestra kompozīcija, priekšnesuma laiks svārstījās vairāku sekunžu, pat minūšu ietvaros, jo solists vai koris vienu un to pašu dziesmu var nodziedāt gan ātrāk, gan mazliet lēnāk. Nereti starp dziesmām bija nepieciešams ilgāks atelpas brīdis nekā paredzēts, tādējādi gadījās, ka raidījumam atvēlētais laiks beidzies un pēdējo dziesmu vairs nav iespējams nodziedāt. Tādās reizēs programmas pieteicējs atvainojās klausītājiem un paskaidroja, kas noticis.
Citreiz notika pretējais: koris vai solists nodzied dziesmu pēc dziesmas raitā secībā, un līdz apaļai pusstundai vai stundai atliek dažas minūtes, ko drīkstēja izmantot piedevām. Tas bija labi zināms kā solistiem, tā koriem, un katram bija sagatavota piedeva vai pat vairākas - tikai no 1928. gada programmās sāka lietot skaņuplates.
Radio raidījumiem pilnveidojoties un to laikam pagarinoties, cilvēku interese par radiouztvērējiem pieauga. Ja 1927. gada sākumā viens radiouztvērējs bija uz 200 cilvēkiem Latvijā, tad 1935. gadā viens radiouztvērējs skaitījās uz 30 cilvēkiem. Togad mūzika radio programmā aizņēma apmēram 45 % raidlaika, izglītībai un literatūrai tika atvēlēti 25%, informācijai -10%, pārējiem priekšnesumiem - 20% ētera laika.
Sākot ar 1932. gadu, Radiofons rāidīja vingrošanas raidījumus, rīta koncertus un pārraides jaunatnei. Sākoties rīta vingrošanas pārraidēm, uz radiostudiju atveda divus dresētus gaiļus. Tie dziedāja pēc rokas mājiena, tā ievadīdami šo raidījumu.
Saprotams, pirmās nacionālās skaņuplašu rūpnīcas "Bellacord Electro" atklāšana 1931. gadā radikāli izmainīja Radiofona eksistenci, jo nodrošināja ar visjaunākajiem ierakstiem – "Bellacord" īpašnieks Helmārs Rudzītis ar Satiksmes ministriju, kam bija pakļauts radio, vienojās par to, ka viņam atļāva lietot Radiofona studijas un tur novietot ieskaņošanas ierīces, ko savukārt drīkstēja lietot Radiofons, kam savas ierakstu, proti, skaņuplašu iegriešanas aparatūras vēl nebija. "Bellacord" un radio sadarbība sniedzās vēl tālāk, proti, tā saucamais "Bellacord orķestris" daļēji tika sastādīts no radio orķestra mūziķiem.
„Vienīgi pateicoties mūsu Radiofona simfoniskiem koncertiem Latvijas mūzikālā publika dabū rēgulāri iepazīties ar jaunākiem sasniegumiem mūzikas laukā,” rakstīja žurnāls "Radioabonents", taču Radiofona paspārnē 30. gados darbojās virkne vieglās mūzikas ansambļu - salona trio, salona kvartets, sekstets, radio bieži uzstājās Alfrēda Vintera kapela, raidījumos bieži spēlēja Sergeja Krasnopjorova izveidotais balalaiku orķestris un Jēkaba Gornica vadītais mandolīnu orķestris. Jāsaka, ka mandolīnu orķestri Latvijā 30. gados bija ļoti iecienīti: lūk, Gornica vadītā orķestra priekšnesums ar Emīla Dārziņa "Melnaholisko valsi"...
