Saliedētība nav viens viedoklis visiem
Sabiedrības pamatnostādnes, kas nosaka, uz ko virzāmies nākamo septiņu gadu laikā, iedalās trīs virzienos. "Pirmais ir nacionālā identitāte un piederība, otrais – demokrātijas kultūra un iekļaujošs pilsonisms, trešais virziens ir integrācija," skaidroja Zaiga Pūce.
"Līdz šim mēs runājām par etnisko integrāciju, taču šobrīd ir citi jautājumi, par kuriem jārunā – kas ir tas, kas saliedētību veido," stāstīja Zaiga Pūce, "jo saliedētība nav viens viedoklis visiem, tas ir veids, kā viens ar otru sadzīvojam. Tā ir cieņa un uzticēšanās."
Uzbūvēt uzticību ir daudz grūtāk, nekā to sagraut
Pēc biedrības ''Kurzemes NVO centrs'' valdes locekles, projektu vadītājas un koordinatores, pētnieces Maijas Jankovskas domām, uzticība un spēja sadarboties ir atslēgvārds tam, kā var mēģināt pārvarēt lielās plaisas sabiedrībā. Viņa uzsvēra, ka viss dzīvē nesākas un nebeidzas ar vienu jautājumu, tāpēc ir jāmēģina atrast saskares punktus.
"Uzticēšanās veidojas ilgtermiņā, to uzbūvēt no jauna vienmēr daudz grūtāk nekā sagraut, jo ar vienu pozitīvu piemēru nepietiek, lai cilvēks mainītu savu viedokli," uzskata Jankovska.
Vai mēs varam mainīt valsti?
Pēc Zaigas Pūces domām, sabiedrības saliedētību varētu veicināt brīvprātīgais darbs ne tikai jauniešu, bet arī senioru vidū: "Tā ir viena no lietām, par ko aicinātu padomāt, saredzēt sevi kā cilvēku, kuram ir iespēja būt un darīt."
"Pilsoniskais aktīvisms prasa ilgtermiņa darbu. Citreiz ir tā, ka likums tiek skatīts Saeimā divus vai trīs gadus un ir nepieciešams kāds, kas visu laiku tam seko līdzi, bet vajadzīgajā brīdī paceļ "sarkano karodziņu" un saka sabiedrībai, ka šeit ir aktīvāk jāiesaistās," norādīja Pūce.
Maijas Jankovska uzsvēra, ka saorganizēties kopīgam pasākumam ir salīdzinoši vienkārši, jo ir dažādi atbalsta mehānismi. Taču nopietnai interešu pārstāvībai, kur organizācijas seko līdzi tam, kādas izmaiņas paredzētas likumdošanā, tas ir sarežģīti, jo izsekot līdzi visām aktivitātēm daudzu gadu garumā ir liels izaicinājums.
Pūce piebilda, ka arī sabiedrības aktivitāte un atsaucība ir ļoti būtiska, tāpēc jāatrod veids, kā motivēt cilvēkus to darīt. Jo ne jau vienmēr jāiet uz Saeimu piedalīties kādas komisijas darbā. Pašvaldības ir daudz tuvāks līmenis, tās jautājumu risināšana sabiedrībai ir daudz vairāk saprotama, piemēram, vai pagalmā ierīkos soliņus.
"Šādu jautājumu risināšana varētu cilvēkus motivēt rīcībai, bet ir jārada vīzija, ka viņi var iet, ka viņu viedoklis tiks ņemts vērā. Tāpēc minēju brīvprātīgo darbu. Ja mēs salīdzinām Latviju un Igauniju, Latvijā cilvēki izvēlas pasīvas dalības formas. Mēs esam gatavi ziedot veselības un labdarības jomā, tur, kur uzreiz var redzēt atdevi, bet pilsoniskais aktīvisms ir statistiski nenozīmīgs.
Ja Latvijā brīvprātīgais darbs no pilsoniskās aktivitātes sastāda 10%, Igaunijā tie ir 53–56%, jo viņi ilgstoši strādājuši, lai brīvprātīgo darbu veicinātu, viņiem nebija tik labvēlīga ziedojumu atlaižu sistēma kā Latvijā.
Tāpēc brīvprātīgais darbs ir veids, kā radīt motivāciju cilvēkā," uzsvēra Zaiga Pūce.
