Nokrist ir ikdienišķi. Kā sniegt pirmo palīdzību

Pirmās palīdzības sniegšana, sevišķi ziemas laikā, ceļu satiksmes  negadījumā cietušajiem nereti ir dzīvības vai nāves jautājums. Īpaši, ja cietis ir gājējs, velosipēdists vai skrejriteņa vadītājs. Zināšanas par to, kā sniegt pirmo palīdzību, regulāri jāatsvaidzina, uzsvēra Uldis Līkops. To var izdarīt, apgūstot kampaņas “Zini, kā palīdzēt!” informatīvos materiālus.

 

Latvijā ir uzsākta kampaņa „Zini, kā palīdzēt!”, lai atgādinātu, kādas darbības ir jāveic, pirms negadījuma vietā ierodas neatliekamās medicīniskās palīdzības speciālisti.

“Nav tādas universālas formulas, lai tagad visiem pateiktu, pirmkārt, jādara tas, otrkārt, tas. Katra situācija ir atšķirīga, tāpēc jautājums par situācijas izvērtēšanu ir pirmais,” atzina Līkops.  

"Ja redzat, ka ir notikusi nelaime, pirmā lieta – nevajag paiet garām, vajag apskatīties, kas noticis," viņš uzsvēra. Tāpat Līkops norādīja, ka jāpalīdz savu iespēju robežās – nevajag mēģināt darīt to, ko cilvēks neprot, taču norobežot teritoriju un izsaukt palīdzību ir prasmes, ko spējīgs izdarīt ikviens. 

"Vajag sākt visiem domāt un saprast, ka nokrišana nav traģēdija, tā ir ikdienišķa situācija, bet pamest cilvēku guļošā stāvoklī nav labi.

Viņam ir jāpieiet klāt un jāpalīdz," uzsvēra Līkops. "Tad izvērtē situāciju. Ja vajadzīga specializēta palīdzība, ir jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Ja apkārt ir citi cilvēki, jālūdz kādam citam izsaukt, lai cilvēks, kas ir uzdrošinājies, var pieiet cietušajam klāt un turpināt sniegt palīdzību,” viņš skaidroja.

"Uzdrošināšanās pieiet klāt ir viena no pirmajām lietām, ko cilvēks iemācās pirmās palīdzības apmācībās," piebilda Līkops.

Nevajadzētu baidīties, ka palīdzība tiks izsaukta par velti. Ja cilvēks nespēj izvērtēt situāciju, bet šķiet, ka cietušā dzīvībai draud briesmas, ātrajai palīdzībai ir jāzvana. 

“Tas attiecas uz visām situācijām, ne tikai uz ielas. Dispečers būs tas, kas ir profesionālis, kas palīdzēs jums izvērtēt – ir vajadzīga neatliekamā palīdzība vai nav. Nevajadzētu uzņemties uz sevi atbildību par to, ka – man liekas, ka nevajag, bet īsti nezinu, tāpēc nezvanīšu. Nē, ir jāzvana,” uzsvēra Līkops.