Lai palielinātu iespēju izglābt dzīvību cilvēkam ar sirdsdarbības traucējumiem, no 2024. gada 1. janvāra publiskās vietās jābūt pieejamiem automatizētiem ārējiem defibrilatoriem.
Ministru kabineta noteikumos vēl tiks definēts, kur šīm ierīcēm būs jāatrodas, un tad valsts un pašvaldības vai privātajām iestādēm būs jāgādā, lai šī dzīvības glābjošā ierīce tur būtu. Pirmkārt, tās būtu telpas, kur pulcējas daudz cilvēku.
"Citās valstīs esam pamanījuši, ka šādas ierīces jeb automātiskie defibrilatori pieejami daudz kur – metro stacijās, viesnīcās, veikalos, sporta klubos, skolās.
Faktiski defibrilators izgudrots jau ļoti sen, 1956. gadā, un sākotnēji, protams, tas tika lietots tikai slimnīcās, bet šādi automātiskie jeb ārējie defibrilatori ASV publiskās vietās ienāca jau no 1992. gada un Eiropas Savienībā no 1998. gada," stāstīja Skride.
Viņš norādīja, ka ir pēdējais brīdis, lai arī Latvija pārņemtu šo praksi.
Puķītis piekrita, ka jāiet līdzi laikam, skaidrojot, ka atdzīvināšanas pasākumus ar defibrilatoru svarīgi veikt pēc iespējas ātrāk, vislabāk – pirmajās piecās minūtēs, tāpēc to pieejamība var glābt dzīvību. 2022. gadā, piemēram, bija 80 gadījumi, kad Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde notikuma vietā ieradusies tad, kad atdzīvināšanas pasākumiem ir jau bijis par vēlu.
"Protams, grūti pateikt, vai defibrilators šajās situācijās visus būtu glābis, bet tā pieejamība [ir būtiska]," atzina Puķītis.
Rudzītis uzsvēra, ka defibrilatori ir dažādi, bet publiski pieejamie ir domāti tam, lai tos drīkstētu un spētu lietot cilvēki bez speciālām zināšanām.
"Šeit iekšējais algoritms un aritmiju analīze notiek automātiski, bez cilvēka līdzdalības. Faktiski šiem defibrilatoriem nav arī monitora, tātad viss, kas notiek, – šī analīze ir iekšā aparāta smadzenēs, un lēmumus faktiski pieņem aparāts. Palīdzības sniedzējs ir, tā teikt, funkciju izpildītājs, un juridiski atbildība viņam nav jāuzņemas par to, kas notiks tālāk," skaidroja Rudzītis.
Jāatceras secība
Lai lietotu publiski pieejamu defibrilatoru, pirms tam nav vajadzīgi īpaši treniņi vai apmācības. To var paveikt jebkurš, taču jāatceras pirmās palīdzības sniegšanas secība. Vispirms jāpārbauda, vai cilvēks ir pie samaņas, vai elpo, un tad jāizsauc palīdzība un jāuzsāk atdzīvināšanas pasākumi.
"Ja cilvēks ir pēkšņi noģībis, nereaģē, tad skaidrs, ka pirmais punkts ir zvans Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, otrs punkts – jāuzsāk kardiopulmonālā reanimācija [sirds masāža un elpināšana – red.] un kāds no blakus esošajiem jāsūta meklēt šo aparātu," pareizo rīcības secību skaidroja Skride.
"Vienmēr tomēr jāatceras, ka defibrilators ir palīgierīce. Tas nekad neaizstās atdzīvināšanas pasākumus – kardiopulmonālo reanimāciju. Nekad neaizstās! Ja esmu viens pats palīdzības sniedzējs, jārēķinās ar to, ka visdrīzāk šis aparāts netiks pielietots," piebilda Puķītis.
Automatizētajiem ārējiem defibrilatoriem vajadzīgs arī monitorings – uzņēmumam, kas tos tirgo un uzstāda, reizi mēnesī jāpārbauda ierīces tehniskais stāvoklis.
Tāpat svarīgas ir labi pamanāmas norādes, kur šāds aparāts vispār atrodas, lai nepieciešamības gadījumā cilvēki varētu ātri noorientēties. Tiek plānots, ka ar to cilvēkiem, kas sniedz pirmo palīdzību, varēs palīdzēt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dispečeri.
"Tas plāns bija, ka defibrilatoru uzskaitījumu veiks Zāļu valsts aģentūra, un tās mājaslapā būs publiski pieejama informācija par visām defibrilatoru atrašanās vietām. Tā vēlme, kā to visu apvienot, ir, ka izsaukuma pieņemšanas dispečeriem būs iespēja redzēt kartē defibrilatoru atrašanās vietas un, kamēr zvans notiek un tiek dotas norādes par to, kā sniegt pirmo palīdzību, tiek organizēta arī defibrilatora atnešana. Tas ir mūsu plāns, kas būtu labākais variants," stāstīja Puķītis.
Tas nozīmē, ka arī tiem, kas ar pirmās palīdzības sniegšanu sastopas pirmo reizi, dispečers pa telefonu varēs norādīt – aiz stūra atrodas defibrilators, aizsūti kādu tam pakaļ, kā arī izskaidrot tālākās darbības.
