Kur pilsētnieki var tecināt sulas?
Bērzu sulu tecināšana rit pilnā sparā, bet kas jāņem vērā rīdziniekiem, kuri vēlas pēc iespējas tuvāk atrast kādu bērzu, lai tecinātu sulu, kā arī, kas ir visdraudzīgākais veids pašam kokam? Kā skaidroja Rīgas domes Mājokļu, vides un drošības jomas nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs Mārtiņš Vilemsons, tecināt sulas nedrīkst pilsētas parkos un apstādījumos. Tāpat nav ieteicams Rīgas un Pierīgas mežos, kas ir galvaspilsētas pašvaldības pārziņā, taču to var darīt "Latvijas Valsts mežu" pārvaldītajos mežos, ja ievēro visus noteikumus, kas saistīti ar urbumu.
Vilemsons uzsvēra:
"Problēma ir tajā, ka nevar izkontrolēt, kas notiek ar tiem urbumiem un kādi ir tie urbumi, turklāt cilvēki bieži atstāj spaiņus, maisus, dažkārt pārējo – tiek piemēslota teritorija un tiek bojāti koki."
Vaicāts, vai Rīgā privātīpašumos drīkst tecināt sulas, viņš atbildēja – ja pats īpašnieks vēlas, tad var urbt, bet jāskatās, lai nesabojā koku tā, ka tas nokalst, jo par to pienākas atbildība.
Noteikumi paredz, ka apstādījumos aizliegts bojāt kokus, proti, lauzt zarus, neprofesionāli apzāģēt vainagu, plēst mizu, veikt urbumus stumbrā, traumēt saknes, mehāniski, ķīmiski vai citā veidā ietekmēt koku. Par apstādījumu bojāšanu fiziskās personas var saņemt brīdinājumu vai naudas sodu līdz 350 eiro, bet juridiskās – brīdinājumu vai naudas sodu līdz 750 eiro, papildus var piemērot arī sodu par nodarīto kaitējumu.
Raidījums saņēma arī jautājumu no skatītājas: "Ja bērnudārzā aug bērzs, vai mācību nolūkos drīkst tajā ieurbt un tecināt sulu, lai bērniem parādītu, kā pavasaris nāk ar saviem vitamīniem un dod mums gardo bērzu sulu?"
Rīgas domē uz to atbilēja: "Savā teritorijā bērnudārzā, ja pietiekami pieaudzis ir koks un tas urbums nav tik dziļš un plats, lai sabojātu koku, tad to var darīt, bet nevajadzētu to darīt ar maziem bērziņiem vai lielu urbi."
Kā mazāk kaitēt bērzam?
Arborists Edgars Neilands atminējās: "Arī man bērnība pagāja, kad bija lielais sulu urbis, 2–3 cm, tad ieurba līdz pusbērzam, tad iedzina no koka vai metāla tādu kā silīti un tad tecināja kannās vai spaiņos. Maisu tad nebija. Un beigās iedzina tapu, kad sulas sāka palikt gļotainas, lai kokam būtu mazāki bojājumi." Viņš gan uzsvēra – jebkurš bojājums kokam ir kaitīgs, tāpēc, ja jums ir vēlēšanās padzerties, tad jālūko, vai koks, no kura tecinās sulu, nav, piemēram, vecmammas, vectēva vai ģimenes galvenais simbols.
Arborists arī pamācīja, ka kokā nevajag urbt dziļi un vajag izvēlēties pēc iespējas mazāku urbīti.
Vaicāts, vai vajag iesist tapu, Neilands norādīja: "Neatkarīgi no tā, liels bojājums vai mazs bojājums, mēs varam ar koku sadzīvot gadu desmitiem, bet, jo lielāks ir bojājums, jo ātrāk izplatīsies trupe. Neatkarīgi no tā, būs tapa vai nebūs tapa."
Arborista noslēpums
Tomēr koku speciālists arī pamācīja, kā var tikt pie kārotās sulas ar mazāku kaitējumu bērzam. "Ja jūs gribat kokam vismazāk kaitēt, arī zaru nogriežot, tecēs sulas. (..) Zarus griežot tāpat var pudeli piesiet vai padzerties," viņš norādīja.
Neilands ar nelielu zariņu "4. studijai" demonstrēja, kā tikt pie sulas, un patiesi – drīz vien pēc zara nolaušanas sula sāka pilēt. Ja nogrieztu resnāku zaru, tad sulas tecētu vēl vairāk. Ņemot vērā, ka vienam kokam šādi var nogriezt vairākus zarus, iespējams, tā var iegūt pat vairāk sulas nekā ar urbumu stumbrā, turklāt – krietni mazāk kaitējot bērzam.
