Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir bijušas septiņas kārtējās un vienas ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kā arī septiņas pašvaldību vēlēšanas. Tajās visās, izņemot pašas pēdējās, Valmieras 910. iecirknī vēlēšanu komisiju vadīja Pēteris Romanovskis.
“Kā to nodibināja, tā es arī sāku. Nu, ir jau arī kuriozi par mani bijuši, no tās dibināšanas laika, ka es jau biju kā tāds inventārs. Kā nāk, tā – atkal tu tepat esi. Viens otrs iedomājās, ka es tur tajā komisijā esmu, tad es varētu ko līdzēt vai ko darīt. Bet mēs jau esam tā kompānija, kas nodrošina, lai tās vēlēšanas būtu tādas, kādām tām jābūt,” stāsta Pēteris Romanovskis.
Galvenais priekšnoteikums, lai vēlēšanas noritētu raiti un bez starpgadījumiem, ir komandas darbs, saka Pēteris Romanovskis, uzsverot, ka viņa iecirknī tas arī bijis veiksmīgs. Šobrīd gan viņš vairs vēlēšanu iecirkni nevada, taču vēlēšanu komisijas loceklis ir dēls Ingus.
“Es kādas trīs, četras vēlēšanas ilgāk biju, tad pārējās visas vēlēšanas viņš ir bijis klāt. Ja komisija neiebilst par viņa darbu un viņš savu darbu var izdarīt... bet nebija man tāda mērķa, ka mantotājs būs,” saka Pēteris Romanovskis.
“Tās bija deviņdesmito gadu beigas, divtūkstošo sākums – tad arī sāku kā šoferis, kā palīgstrādnieks. Vēlēšanu komisijas loceklis esmu tagad, bet sāku kā līgumnieks, kā palīgdarbu veicējs,” stāsta Ingus Romanovskis.
Viņš arī atklāj, ka saspringts darbs ir mazāk nogurdinošs nekā pustukša diena: “Reizēm nogurdinošs. Kad nāk daudz cilvēku, tad laiks ļoti ātri paiet. Bet ja nāk pāris cilvēki desmit minūtēs un tu atsēdies, tas ir visgrūtākais.”
Un nu jau var teikt, ka ir pat dinastija šajā darbā, jo aizvadītajās vēlēšanās komisijai palīdzēja arī jaunākais dēls.
“Andris arī pagājušajās vēlēšanās bija uzaicināts par šoferi. Viņš savu darbu izdarīja, un izrādījās, ka visi bija ar to apmierināti. Redzēsim, varbūt viņu arī uzaicinās atkal nākošajās vēlēšanās,” saka Pēteris Romanovskis.
910. iecirknis vēlēšanu laikā darbojas Valmieras Kultūras centrā, tātad pašā pilsētas centrā. Piemēram, parlamenta vēlēšanu laikā vēlētājs te var nobalsot neatkarīgi no deklarētās dzīves vietas. Tad šajā iecirknī ir arī vislielākais vēlētāju pieplūdums.
Pēteris Romanovskis atceras, kā sākotnēji balsu skaitīšanai nācies lūgt pat naudas skaitāmo aparātu no bankas: “Nevaram salīdzināt ar to, kā tagad ir. Tās izmaiņas jau ir ļoti lielas. Kad mēs tur skaitījām, tad mēs visas aploksnītes ar pirkstiem aptaustījām, visas sašķirojām. Un, kad pagāja kādas vēlēšanas uz priekšu, tad arī mums bija tāds progress – tad mēs gājām uz banku un paņēmām naudas skaitāmos aparātus. Bet bija arī tāds kuriozs, viņi laikam nebija paredzēti tādiem putekļiem kā mums. Bet tomēr tas jau bija progress – mēs jau varējām ar tām mašīnām strādāt ātrāk, nebija katram loceklim tā sava čupiņa jāskaita, jāšķiro. Tagad vēlēšanu komisija strādā: viņiem ir savi datoristi, caur datoru iet, tagad jau ir savādāk. Ja vēl elektroniski varēs balsot, tas jau būs solis uz priekšu.”
To norāda arī dēls Ingus: “Tagad arī tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu. Jaunā programma, ko ievieš, jau gāja tā kā drusciņ labāk. Iepriekšējās, kad tikko sāka, vēl bija visādas aizķeršanās. Katrā komisijā darba stils atšķiras.
Mēs strādājam pēc tāda principa, ka visu divas reizes pārskaitām – gan dators, gan cilvēks. Iespējams, nākošajās būs vēl vieglāk.”
Darba apjoms vai saspringums vēlēšanu dienā, pirmkārt, saistīts ar vēlētāju pieplūdumu, kas savukārt ir atkarīgs no dažādiem aspektiem. “Laika apstākļi ietekmē, kurā brīdī saskrien. Bet tie, kas ir nobrieduši, tie jau iepriekš nobalso vai savu izvēli izdara jebkurā laikā. Tāpat kāds kunga prātā atnāk, izstāsta visu to savu viedokli,” stāsta Ingus.
“Tu esi tajā darbā un tu atbildi par to, un tev jāskatās līdzi, lai tas notiek tā, kā tam jābūt. Paldies Dievam, nekādas lielas pretenzijas nav bijušas,” piebilst Pēteris Romanovskis.
Taujāti par kurioziem vai konflikta situācijām, Pēteris un Ingus stāsta, ka nopietnu starpgadījumu gan nav bijis, izņemot vienu, kad kāds vēlētājs atstājis iepirkuma tīkliņu pie reģistrācijas galdiņa, kamēr pats devies pie urnas, bet kādas jaunas partijas acīgā novērotāja to pārpratusi par kukuļošanu. “Mēs pārdzīvojām, mēs arī attaisnojāmies, ka neesam tur neko tādu darījuši.”
Runājot par vēlētājiem, Ingus novērojis, ka tie, kas nāk nobalsot, lielākoties tomēr ir izlēmuši, kam atdot savu balsi: “Ir viena kategorija, kas ir visu izstudējusi – visas programmas, visas biogrāfijas, viņš par to cilvēku zina gandrīz visu. Ir tādi, kurus ietekmē ģimenes locekļi, draugi vai paziņas. Protams, ir tāda kategorija, kuri nezina, ko darīt – vienkārši uz labu laimi kaut ko ieliek. Bet tādu ir stipri mazāk, jo
pārsvarā zina, ko viņš dara, kāpēc viņš dara, kuru svītro, kuru atbalsta. Tie, kas ir nobrieduši vēlēt, tie savu izvēli izdara.”
Runājot par nākamajām vēlēšanām un darbu iecirknī, Ingus saka – ja viņu izraudzīsies, viņš strādās. Viņa pieredze šajā darbā vairs nav maza.
