Valija Veščuna - Lāčplēša kara ordeņa kavaliere 17 gadu vecumā

Starp daudziem bezbailīgiem vīriem pretī Bermontam stājās arī tikpat drosmīgas sievietes. Tikai trīs no viņām apbalvotas ar Lāčplēša kara ordeni, un par vienu no viņām – Valiju Veščunu -  mūsu stāsts. Smalkā un trauslā sieviete, kura tik koķeti smaida salonu fotogrāfijās, savu ordeni nopelnīja 17 gadu vecumā. Nepilngadīga. Viņas vadībā ieņemtā ēka Lielupes krastā lauza visu frontes līniju un principā izšķīra kara gaitu. 

Valijas Veščunas-Jansones meita Areta Jansone par mammas dzīvi stāsta tik dzīvi, ka jebkurš muzeja gids viņu varētu apskaust. Areta ir dižkareives meita. Viņas mamma ir viena no trim sievietēm, kuru drosme novērtēta ar Lāčplēša ordeni.

"Tas bija 19. novembris, kad viņa pēc kaujas ar ievainotajiem palika Lielupes labajā pusē un kreisajā bija bermontieši. Bija mežiņš, lēzena pļava, Lielupe, un pašā krastā palīgēkas un divstāvu māja," stāsta Jansone." Mamma ievēroja, ka pretējā pusē tiek kurinātas krāsnis, dūmiņi kūp. Tur ir siltums. Jātiek siltumā. Viņai radās doma, ka vajag ieņemt to māju. Triecienā. Izrādīja iniciatīvu, devās pa priekšu, izdevās to māju ieņemt, ievainotos izguldīt."

Izrādījās, ka šis notikums pavērsa frontes gaitu. Jo frontes pārrāvums ietekmēja visu pārējo kaujas iznākumu. Pulka komandieris ieteica viņu apbalvošanai.

Baltiem cimdiem rokās Arnis Strazdiņš Aretas mammas lietas deponē jeb ievieto līdzņemšanai, lai pēcāk izstādītu Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Valijai būs sava goda vieta īpašā izstādē, kas ilgs tikai nedēļu. Savu varoņdarbu viņa veica, vēl nepilngadīga esot. Oktobrī iestājās Latvijas armijā un novembrī paveica ordeņa cienīgu darbu. Viņai bija 17 gadi, kad atgriezās Rīgā. Pabeidza vidusskolu, iestājās Juridiskajā fakultātē.

Arī Valijas dzīvesbiedrs, Aretas tētis, bija karojis. Vāzē ir iegravēti viņu iniciāļi un kāzu datums. "Viņi abi bija vienādi domājoši un abi ar kara pieredzi. Mans tēvs tika iesaukts cara armijā un pat izvadāja pa tranšejām Slokas pusē un pie Nāves salas, kuras bija racis un sēdējis," stāstīja Jansone.

Iespējams, kādu lomu Valijas raksturā nospēlēja arī gēni. Viņas tētis bija lietuvietis. Lepns. Mātes raksturā bija no dabas dota intuīcija, ļoti ātra reakcija un sargeņģelis, kas viņu nolika pareizā vietā pareizā laikā. 

Areta tagad mīt Lielupē vectēva mājā. Te katrs stūrītis glabā bērnības atmiņas. Viņa pieskata, kā tiek atjaunota vasarnīca, kuru mamma ieguva par saviem nopelniem Brīvības cīņās.

Visa Valijas un arī Aretas dzīve ir jaunāko laiku vēstures grāmatas cienīga. Bēgļu gaitās viņas pārtvēra ceļā uz Zviedriju. "Mamma nolēma neatgriezties Ventspilī, mūs izsēdināja pie Kēnigsbergas, tad mēs devāmies kājām uz Latviju. Tas bija brīnišķīgs 1945. gada maijs. Kad atgriezāmies šeit, uzziedēja plūmes, kas bija nosalušas 1942. gada ziemā," viņa atceras.

Bailēs no izsūtīšanas un nāves Sibīrijā, Lāčplēša ordeņa kavaliere atteicās no juristes darba un apsēja mājsaimnieces priekšautu. Strādāja bāriņtiesā, tas bija viens no pēdējiem viņas darbiem. 

Areta Jansone Lāčplēša dienu izjūt ar sirdi un dvēseli. Viņa saka, ka šo dienu ir vērts atzīmēt mūžīgi mūžos. Ja tauta ir sasniegusi tādu briedumu, ka spēj pati sevi pārvaldīt un to vēl izcīnīt ar ieročiem rokās, tad tas ir to vērts, lai atzīmētu vienmēr, viņa saka.

Valerija Veščuna nomira 89 gadu vecumā, sagaidījusi brīvu Latviju, par ko viņa vienmēr saglabājusi pārliecību. Vienpadsmit gadus pēc nāves viņas un vīra bijušajā dzīvesvietā Peldu ielā 19, Vecrīgā, atrada Latvijas Centrālās padomes memoranda oriģinālu, kas bija paslēpts zem grīdas dēļiem. Gan Valija, gan vīrs ar šo noslēpumu aizgāja kapā.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti