Stāsts par Alepo priesteri Ibrahimu, kurš māca piedot – arī teroristiem

Svētā Franciska vārdā nosauktās katoļu baznīcas zvani Sīrijas pilsētā Alepo ir daļa ne tikai no šīs, bet arī citu Sīrijas pilsētu ikdienas. Ir laiks, kad uz lūgšanu mošejās sauc musulmaņu minareti, un ir laiks, kad zvana kristīgo baznīcu zvani. Sīrijā tā ir bijis gadsimtiem. Sadzīvojušas tautas un reliģijas. Arī tagad pēc sešu gadu ilgā kara, kas nav šķirojis nevienu.

Kādu vakaru Alepo, kad pilsētā jau sāka krēslot, aizdevos uz Svētā Franciska katoļu dievnamu, lai satiktu tēvu Ibrahimu. Cilvēku, par kuru biju dzirdējusi daudz, kurš ir sarakstījis grāmatu par kara gadiem Sīrijā un kurš nepameta baznīcu un draudzi brīdī, kad tās jumtā ietriecās raķetes, un kurš man vēlāk sacīs: "Tici man, piedošanai nav robežu".

Attēlā Latvijas Radio žurnāliste Ina Strazdiņa un katoļu priesteris tēvs Ibrahims

Savalda pārbiedēto draudzi pēc raķetes ietriekšanās kupolā

Ir svētdiena, plkst. 18, un Svētā Franciska vārdā nosauktā katoļu baznīca Alepo ir cilvēku pilna – veci, jauni, ģimenes ar bērniem. Daži seko līdzi dziedājumiem no lielām grāmatām. Ceremonija notiek arābu valodā.

Katoļu priesteris tēvs Ibrahims, kurš vada dievkalpojumu, ir tērpies zaļas krāsas sutanā, kas labi saskan ar lapu vītenēm, ar kurām rotātas solu rindas. Viņš ir gados jauns, ap četrdesmit, gara auguma un acenēs. Vēlāk baznīcas centrālajā ejā sastājas gara rinda, gaidot svēto vakarēdienu.

Tieši šajā pašā vietā netālu no altāra savas baznīcas priekšā tēvs Ibrahims ar savu draudzi bija arī pirms diviem gadiem. Toreiz brīdī, kad viņš cilvēkiem sniedza dievmaizīti un vīnu, baznīcas kupolā ietriecās raķete. Tā nesprāga ar tādu spēku, kā tai būtu pienācies.

Kupols nesagruva, bet ar šķembām ievainots, putekļiem un asinīm notriepts, tēvs Ibrahims savaldīja pārbiedētos cilvēkus un izveda dārzā, lai pabeigtu dievkalpojumu.

"Tādu spēku es nekad agrāk nebiju piedzīvojis," viņš vēlāk sacīs.

Priesteris: Tas bija brīnums, ka raķete neiekrita baznīcā

Kad ceremonija ir noslēgusies, Latvijas Radio ir iespēja tēvu Ibrahimu satikt viņa darbistabā. Viņš ir pārvilcis brūnu vienkāršu sutanu, apsēdies pretī pie maza galdiņa, uz kura stāv cienasts – bieza, salda augļu sula un mafins jeb apaļš kēkss ar šokolādes gabaliem. Tēvs Ibrahims ir mierīgs, laipns un mazliet noguris. Viņš brīvi runā franču un angļu valodā.

Lūgts pastāstīt par notikumu pirms diviem gadiem, tēvs Ibrahims atceras: "Brīdī, kad es atrados zem baznīcas kupola un cilvēkiem pasniedzu svēto vakarēdienu, un teju puse no draudzes bija pie manis, mēs pēkšņi izdzirdējām troksni. Mēs uzreiz nesapratām, kas tas ir. Taču pēc desmit minūtēm jutu, kā sagrīļojas visa baznīca, kā skatam pazūd visi mani cilvēki un es atskārtu, ka ir noticis sprādziens kaut kur ārpusē, kaut kur tuvu kupolam. Pēc četrdesmit, piecdesmit sekundēm, es redzēju, kā cilvēki skrien uz visām pusēm, meklē izeju laukā, kliedz, bet es viņiem tūdaļ devu zīmi nomierināties, nākt pie altāra un nākt ar mani kopā dārzā, neskriet laukā. Tas tādēļ, ka ikreiz, kad notiek sprādziens, seko nākamais –  pavisam kopā trīs vai četri. Es nezinu, no kurienes man radās šis spēks, šī pacietība un miers sirdī un kā es tādā brīdī varēju cilvēkus vadīt.

Es biju ievainots šeit, un asinis bija sajaukušās ar svēto vakarēdienu, bet mēs visi izgājām dārzā, un ar cilvēkiem, kuri nepaguva to saņemt, noslēdzu dievkalpojumu ar pateicību Svētajai Marijai.  Savā sirdī jutu, ka tieši viņa ir mums palīdzējusi.

Nezinu, kādēļ, bet ļoti spēcīgi to savā sirdī sajutu. Tas bija brīnums, ka raķete galu galā neiekrita baznīcā. Bojā varēja iet septiņdesmit, astoņdesmit cilvēku. Kā šis kupols, kas patiesībā ir baznīcas trauslākā daļa, varēja nostāvēt pretī šai bumbai, ir brīnums, patiešām brīnums.”

Aizlūdz par saviem ienaidniekiem, arī teroristiem no "Daīš"

Īsi pēc tam tēvs Ibrahims atgriezās baznīcā, lai novērtētu postījumus un kopā ar draudzi sakoptu baznīcu. Daudz cilvēku nāca palīgā, un tas turpinājās vairākas dienas. Un tikai tad viņš sāka izjust pārdzīvojuma sekas. "Es gulēju garas stundas bez pamošanās un visu laiku jutos ļoti noguris," saka tēvs Ibrahims un piebilst, ka tajā pašā laikā galvenais uzdevums bija sasniegts – cilvēku bailes un šoku pārvērst vēlmē arvien vairāk turēties kopā.

"Es saviem cilvēkiem allaž atgādināju, ka ir daudz labāk nomirt šeit, mūsu baznīcā, un visiem kopā, nekā vieniem pašiem savās mājās, tādēļ ka tobrīd raķetes un šāviņi Alepo krita pilnīgi visur," atzīst priesteris.

Vēsts par tēvu Ibrahimu no Alepo aplidoja arī pasauli, par viņu rakstīja franču ziņu aģentūra. Bet jau iepriekš viņš un viņa draudze bija rīkojusies pretēji tam, kā notikumus diktēja kara rīkotāji un situācija. Negaidot 2017. gada janvāra Sīrijas miera līgumu, uguns pārtraukšanu, Svētā Franciska draudze palīdzēja un arī iedrošināja cilvēkus atjaunot savas mājas izpostītajā Alepo arī tad, kad vēl meta raķetes. Negaidīt!

"Mēs redzējām tik daudz ģimeņu, kurām absolūti nebija, kur patverties, kuras turpināja dzīvot savos sagrautajos mitekļos. Mēs pateicām: „Pat tad, ja šo pašu namu sagraus atkal un atkal, atjaunojot to, mēs vienlaikus sūtīsim vēstījumu un iedrošināsim cilvēkus pretoties". Mēs zinājām, ka šis ļaunums, kas jau tik sen ir mūsu vēsturē, kādu dienu beigsies," atzīst priesteris.

"Ir jautājums, vai piedošanai ir robežas. Vai tad, ja septiņas reizes kādam esi piedevis, beidzot pasaki: „Viss pietiek, es darīju, ko varēju, nu gan ir gana. Vai arī nopūsties un turpini piedot?” tēvs Ibrahims vaicā un tad pats atbild: "Mums nekad nevajadzētu apstāties piedot, arī saviem ienaidniekiem."

"Tas ir tieši tas, ko mēs darījām krīzes laikā.

Piemēram, pēc tam, kad dievnama kupolam uzkrita raķete, mēs savācām tās atliekas un jau nākamajā svētdienā atnesām pie altāra, nolikām tā priekšā un aizlūdzām par saviem ienaidniekiem. Mēs aizlūdzām par cilvēkiem, kas to bija uz mums raidījuši.

Mums, kristiešiem, tobrīd ārkārtīgi svarīgi bija nepaturēt sirdī rūgtumu, ievainojumu, bet zināt, saprast, kā piedot. Tas, protams, bija mazliet neparasti, dažiem šoks, kad sacīju: "Tēvs, mēs lūdzam par saviem brāļiem, teroristiem, "Daīš". Iedomājies, kā cilvēki reaģēja! Daži pirmajā mirklī smējās. Taču cilvēki ļoti ātri saprata vēstījumu, un viņi turpmāk pilnīgi visos dievkalpojumos sāka aizlūgt par saviem ienaidniekiem – par teroristiem "Daīš", "Al  Nusra" un pārējo kompāniju, kas bija mums apkārt, kuri  bija nogalinājuši mūsu bērnus…"

Daudz "Romeo un Džuljetu", kuriem cenšas palīdzēt

Ziemassvētkos tēvs Ibrahims kopā ar draudzi aizgāja pāri pilsētai uz nometnēm, kur tobrīd aukstumā un drausmīgos apstākļos dzīvoja tie karavīri un viņu ģimenes, kuri bija pametuši Alepo austrumu nocietinājumus un kas bija piedalījušies kaujās, kurās bojā gāja daudz nevainīgu cilvēku, arī no Ibrahima draudzes.

"Es teicu saviem cilvēkiem: "Jā, tagad mūsu brāļi un māsas cieš gluži kā Jēzus. Viņus ir piemeklējis aukstums un bads. Mums ir jāiet pie viņiem un jāpalīdz ar to, kas mums ir. Un tā būs mūsu piedošanas, miera un žēlsirdības zīme. Un tā mēs arī izdarījām. Aizgājām, apmeklējām viņu nometni, apciemojām sievietes, bērnus, vīriešus. Tā, šeit Alepo, bija ļoti spēcīga žēlsirdības un pravietiska zīme," atzina priesteris.

Saku tēvam Ibrahimam, ka, ienākot dievnamā, redzēju kāzas. Ļoti greznas, kā man likās, un viņš saka. "Jā, jā tās bija Abdullas un Ritas kāzas. Tas bija tik skaisti un īpaši! Maijā iesāku jaunu projektu.

Es allaž baznīcā runāju par kāzām. Cenšos iedrošināt jaunos cilvēkus spert šo pirmo soli. Mums te ir ļoti daudz Romeo un Džuljetu, tāpēc es lūdzu viņus nākt pie mums un atklāti stāstīt, lai mēs zinātu, kā varam palīdzēt viņiem iesākt jauno ģimenes dzīvi.

Un kopš maija esmu pieņēmis jau vairāk nekā 60 pāru, uzklausījis, izvērtējis viņu gadījumu. Mēs palīdzam dažādi, piemēram, atjaunot mājas vai samaksāt īri par pagaidu mitekli gadu vai divus, iegādāties mēbeles. Palīdzam viņiem visiem, arī sagatavoties kāzām. Redzot to, kas notiek mums apkārt, mēs sapratām, ka, lai veidotu savu nākotni, mums ir jāparūpējas par šiem jaunajiem puišiem un meitenēm. Neviens no viņiem nav gatavs to visu izdarīt pats. Neviens bez kāda palīdzības. Un šim kādam ir jābūt nevienam citam, kā baznīcai. Ziniet, šajā haosā, nekārtībā, krīzē, kur visas valdības institūcijas ir tik vājas, neviens nav gatavs palīdzēt, baznīca ir kā atskaites punkts visiem cilvēkiem, ne tikai kristiešiem.

Un ārkārtīgi skaisti ir tas, ka ne tikai kristieši domā šādi, bet arī ļoti, ļoti daudzi musulmaņi. Mēs palīdzam, lai cilvēki Alepo atgūtu savu cilvēcisko cieņu.

Ikviens varēja pieklauvēt pie mūsu durvīm, ikviens un vienmēr. Un allaž kāds iznāca pretī, sagaidīja cilvēku, uzklausīja viņa vajadzību, un mēs centāmies palīdzēt ļoti ātri. Bet, saprotiet, mēs nedarījām neko ārkārtēju. Neko vairāk, kā vien to, ko ir mācījis Jēzus Kristus. Mēs rīkojāmies saskaņā ar savu ticību, palīdzot nabadzīgākajiem no nabadzīgajiem, ievainotajiem, sirmgalvjiem un bērniem. Un mēs to turpinām, sniedzot humāno palīdzību, piemēram, pārtikas un medikamentu paciņas, vai dodam naudu ārsta apmeklējumam, ļoti daudz ir ķirurģisku vajadzību.

Un arī daudz palīdzam rekonstrukcijā, namu atjaunošanā. Kā arī katru dienu, absolūti katru dienu pētām cilvēkus, sabiedrību, un es redzu, ka ar šo pamieru nebūt ne viss ir atrisinājies. Tieši tagad lielākā krīze tikai sākas," uzskata priesteris.

Priesteris: Sīrija ir krīzes un pārbaudījumu priekšā

"Katra Alepo bērna sirdī ir rēta,” saka tēvs Ibrahims, un tā ir lielākā krīze, ko Sīrija izjutīs tikai vēlāk. "Vēlme pēc paša gribas aiziet no dzīves vai pēkšņa agresija pret citiem, tas ir tas, kas pagaidām klusē, bet ar laiku manifestēsies arvien spēcīgāk," viņš saka un turpina, "jā, raķetes ir pārstājušas krist, tās vairs nakti un dienu nedragā namus, skolas, slimnīcas un dievnamus. Taču mēs esam vēl lielākas krīzes un pārbaudījumu priekšā tādēļ, ka sadragāts ir pats cilvēks.”

Vēlāk ar tēvu Ibrahimu noejam dievnama lejas stāvos, kur lielās telpās krājas pārtikas pakas trūcīgākajiem pilsētas iedzīvotājiem. Tur rosās vairāki palīgi, un viņš izrāda paciņu saturu – tajās ir rīsi, margarīns, konservi, tomātu pasta un citas lietas nedēļas iztikšanai.

Un tēvs Ibrahims saka, ka, lai arī cik sadragāti ir Alepo karu pieredzējušie, nekad nevajag zaudēt cerību viņus atjaunot. Un to var, palīdzot cilvēkam atdot viņam pienākušos cieņu. "Alepo ir daudz nāves, bet arī daudz dzīvības zīmju," saka tēvs Ibrahims.

Alepo bombardēšanā ir cietušas daudzas baznīcas un mošejas. Vecpilsētā, kas ir cietusi vissmagāk, postaža ir vislielākā. Agrāk četru miljonu iedzīvotāju lielā un bagātā Sīrijas pilsēta Alepo tūkstošus ir zaudējusi, gan cilvēkiem ejot bojā, gan dodoties bēgļu gaitās. Alepo, iespējams, ir vienīgā pilsēta pasaulē, kur arī parkos un apstādījumos ir ierīkotas kapsētas.                             

Kad jau atvados no tēva Ibrahima un Alepo ir iestājusies Tuvo Austrumu pilsētai tik raksturīgs biezs, piķa melns vakars, atceros, ko neparastu  – Alepo, kur joprojām kara seku dēļ cīnās ar elektrības trūkumu un pārrāvumiem, Svētā Franciska baznīcā dievkalpojuma laikā un sarunā ar tēvu Ibrahimu ne uz brīdi neiestājās tumsa.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti