Vēl īsi pirms vēlēšanām Latvijas Radio paviesojās ielā, kur līdz šim dzīvojis un politisko karjeru kaldinājis jaunais Francijas līderis un kas tagad ir iegājusi vēsturē. Daži viņa kaimiņi par šo faktu uzzinājuši tikai kopš pastiprinātās policijas klātbūtnes kvartālā, bet kādā vietējā kafejnīcā Makrons ir bijis biežs un gaidīts viesis.
Buržuāzijas diskrētais šarms
Rinda pasta nodaļā Parīzē, ģenerāļa Klēra vārdā nosauktajā ielā ("Rue Cler"), ir gara, un uz brīdi apsveru domu Eiropas Savienības pastmarku, ko uzlīmēt uz atklātnītes, meklēt citur. Gribu nosūtīt kartīti uz Latviju ar Triumfa arkas attēlu, kuru iegādājos labu gabalu no šejienes, Grenella bulvārī, vienlaikus pētot bagātīgi nokrautos avīžu un žurnālu stendus, no kuriem noraudzījās viena un tā pati seja – nupat ievēlētais Francijas prezidents Emanuels Makrons. Pat kioska saimniekam bija grūti novaldīties, nepasakot, ka nupat Emanuels patiešām ir visur.
Izmetot līkumu uz labu laimi pavasarīgajā Parīzē, esmu nokļuvusi šeit, glītajā Klēra ielā, kas atrodas pilsētas septītā rajona sirdī un ir pazīstama kā omulīga gājēju iela, ko abās pusēs ieskauj ziedu, gardumu veikali un restorāni. Šis ir Parīzes turīgo ļaužu rajons, kurā uz dzīvi apmetusies politiskā un ekonomiskā elite, lai būtu tuvāk ministrijām un vēstniecībām. Taču šeit izdevuma „Le Figaro” par buržuāzijas diskrēto šarmu nodēvētajai gaisotnei piemīt arī stīvumu atbruņojošs, savdabīgs dzīvesprieks.
Aiz manis krājas arvien garāka rinda, priekšā nav kustības, palūkojos atpakaļ un kundzei jūrasszilā adītā jakā apvaicājos, vai šī ir prātīga doma joprojām uzkavēties pastā. Varbūt marku ir labāk iegādāties kādā no „tabakas bodītēm”, kā tās sauc vietējie.
„Nē, labāk palieciet šeit,” kundze pamāca, „gan jau izstāvēsiet.”
„Jauks rajons,” uzturu sarunu. „Esmu te vairakkārt bijusi.”
„O, jā!” viņa piekrīt un pastāsta, ka pirms vairākiem gadiem par bargu naudu te iegādājusies ārkārtīgi mazu studijas tipa dzīvoklīti, ko ne mirkli tomēr nenožēlojot īpašās vietas dēļ. „Un, vai jūs zināt,” viņa saka, „šajā ielā dzīvo arī jaunais Francijas prezidents Makrons.”
„Kā lūdzu?” neticīgi pārvaicāju.
„Jā, jā. Dažus kvartālus tālāk. Pāriesiet Grenelle ielu un tur jau būs. Blakus ir skola.”
Nožogojums pie mājas
Kad izstāvu rindu, uzlīmēju marku, nosūtu atklātnīti un izeju laukā, vietā, kur „Rue Cler” satiekas ar „Rue Grenelle”, nudien ieraugu metāla nožogojumus un policijas automašīnas, kas aizšķērsojušas ieeju.
Atļauts iet tikai gājējiem, lai gan skaidri redzams, ka iepriekš šis ielas posms bijis atvērts arī autotransportam. Dažus pārbauda – apskatās somas, bet laiž tālāk. Paeju garām policistiem un notveru kādu sirmu kundzi, kura grasās ieiet daudzstāvu mājā.
Es viņai vaicāju, kurā mājā nākamais Francijas prezidents dzīvo. Un kundze parāda tieši pretī.: „Tur!” un piebilst, ka tagad laikam gan ir izbraucis. Viņa atzīstas, ka tagad te palicis neparastāk dzīvot, jo visu laiku dežurē policija.
Un tā nudien ir. Pie Makrona mājas stāv melns auto un arī divi apsargi civilā apģērbā - sieviete un vīrietis, kuriem ap roku ir koši sarkana lente ar uzrakstu „Policija”. Uzreiz redzams, ka tie nav parastie kārtības sargi, kādus var vērot Francijas ielās. Viņi pienāk arī pie manis, kad pamana, ka fotografēju ēku. Parādu dokumentus, žurnālista apliecību un varu doties tālāk.
Nams, kurā mitinās Emanuels Makrons ar dzīvesbiedri Brižitu, ir salīdzinoši vienkāršs un neizceļas ar ārišķīgu fasādi.
Balkoni dažviet rotāti ar puķupodiem un košumaugiem, šur tur galdiņi un zviļņi, kuros atpūsties siltākās dienās.
Kaismīgas sarunas vietējā kafejnīcā
Pāris namus tālāk ir skola. Un blakus tai iekārtojies neliels skaistumkopšanas produktu veikals. Tā vadītāja Delfina atzīstas, ka tikai tagad ir uzzinājusi, ka visus septiņus gadus, kopš veikals pastāv, ir atradusies vienā ielā ar Francijas nākamo prezidentu.
„Mēs patiešām nezinājām, ka viņš te dzīvo. Nekad nebijām redzējušas. Bet kopš trim dienām, kad viņš uzvarēja vēlēšanās, zinām, kas mums ir kaimiņos,” Delfina saka.
Viena no policijas automašīnām stāv tepat, aiz Delfinas veikala logiem. „Tas nekas,” viņa teic, „mums par to nav bažu.”
Tāda pati automašīna stāv arī ielas otrā galā, pie kvartālā slavenās kafejnīcas „Rousillon”. Apmeklētāji sēž gan ārpusē, gan mazliet vēsākajās iekštelpās.
Interjers te ir pagalam vienkāršs. Tumšie koka krēsli un galdi nav redzējuši laku un pindzeli gadiem. Bet tieši te, kā uzzinu no viesmīļa, Francijas jaunais prezidents Emanuels Makrons, vēl būdams savas spožās politikas karjeras sākumā un vēlāk jau esot ekonomikas ministra amatā, ir iegriezies regulāri, risinot kaismīgas sarunas arī ar savu tuvāko domu biedru un arī vairakkārt uz prezidenta amatu kandidējušo Fransuā Bairū.
„Jā, varbūt ne katru dienu, bet viņš nāca bieži. Ļoti patīkams cilvēks, tāpat kā Bairū kungs, kurš te iegriezās absolūti katru rītu,” saka kafejnīcas viesmīlis noliekot man priekšā franču sīpolzupu ar bagātīgu siera cepuri.
Kopš zvēresta nodošanas Emanuels Makrons ir pārcēlies uz Elizejas pili, kuras austrumu spārnā atrodas prezidentu privātie apartamenti. Tas, vai viņš atgriezīsies vecajā vietā, pagaidām nav zināms. Francija saviem līderiem parasti pēc viņu termiņa beigām nodrošina mēbelētu, jaunu dzīvokli, automašīnu, divus šoferus, divus mājkalpotājus, septiņus asistentus, brīvu bezmaksas pārvietošanos ar vilcienu un lidmašīnu, kā arī 65 000 eiro gadā.
Bet „Rue Cler” ar savu slaveno iemītnieku jau ir iegājusi vēsturē.
