Ādažu militārajā bāzē izveidota Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skola. Te kareivji apgūst spējas atmīnēt spridzekļus. Pasaulē sastopami tūkstošiem veidu dažādas munīcijas. Tas nozīmē - zināšanu loks, kas jāapgūst, ir ļoti plašs.
„Rīta panorāma” Ādažos tiekas ar cilvēkiem, kuri ne vien paši savām rokām neitralizējuši simtiem sprādzienbīstamu priekšmetu, bet arī apmāca jaunos sapierus.
„Kļūdīties var vienreiz, labāk nevienreiz, jo, ja vienreiz, tad pēdējo reizi,” saka Sandris Riekstiņš.
„Tādas sajūtas kā bailes, kas rosinātu paniku, ir jāmāk nedaudz apslāpēt, un drošības sajūta nāk ar zināšanām un pieredzi. Jābūt ir ļoti piesardzīgam, jāsaprot, ko tu dari, un, ja tu nezini, ko tu dari, tad pajautā tam, kurš zina,” viņš piebilst.
Mārtiņš Lūks un Sandris Riekstiņš armijā nav nokļuvuši nejauši. Tā bijusi apzināta izvēle. Tomēr bīstamo darbu ar nesprāgušo munīciju liktenis abiem piespēlējis negaidīti – Zviedrijā kopā mācījušies. Kompānijā bijis arī trešais cilvēks no Latvijas - ūdenslīdējs, atmīnētājs, un viņš abus iedrošinājis pamēģināt.
„Ģimene tika skaidri informēta, pirms mēs to veidojām, kas viņu varētu sagaidīt, apprecot mani,” atzīst Mārtiņš Lūks.
„Radi, draugi, ģimene uztver manu profesiju diezgan veselīgi. Viņi zina, ar ko es nodarbojos, bet pārāk lielās diskusijās un stāstos par to, ko un kā es daru, es neieslīgstu,” viņš piebilst.
Baltijas jūra un Latvijas sauszemes teritorija pēc daudzajiem kariem ir pilnas ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem. To atmīnēšana ir roku darbs, roboti tiek izmantoti tikai gadījumos, kad jātiek galā ar paštaisītiem spridzekļiem. Vīri nenoliedz, ka ir Latvijas patrioti, citādāk nemaz nebūtu armijā un neizvēlētos šādu darbu.
„Man personīgi Latvija ir mana dzimtene, tēvuzeme. Šeit ir mana ģimene, mani draugi, un mana profesija ir viena no tām, kas palīdz mūsu valsti darīt drošāku mums pašiem, ģimenei, visiem iedzīvotājiem un viesiem, un man liekas, ka es daru labu darbu, lai palīdzētu Latvijai būt labākai vietai priekš mums visiem,” saka Mārtiņš.
Sapieriem savas zināšanas ik brīdi ir jāatsvaidzina, jo pasaulē izgudro arvien jaunus ieroču veidus, un arī zemes dzīlēs tiek uzieti tādi tālā pagātnē ražoti spridzekļi, par kuru īpašībām un uzbūvi mūsdienās neviens vairs nezina.
