"Jaunākais tēva brālis Aleksandrs Ozols bija 8. pulkā, kas cīnījās Spilves pļavās. Mans tēvs Markus Ozols un onkulis Oskars Ozols saņēma ordeni par Daugavas tiltu izgriešanu, neļaujot bermontiešiem nākt pāri Daugavai. Ja būtu noticis, kā pēc visiem kara likumiem ir – ja divi komandieri pateikuši, ka jāatkāpjas, tad bermontieši būtu Rīgā. Iedomājieties, kas notiktu tālāk! Bet viņi to nepieļāva," tā stāstu par Ozolu dzimtas brāļiem sāk Vigda Venta Grobiņa.
Vēl pirms izveidojās Latvijas valsts, Vigdas tēvs Maskavā pabeidza kara skolu. Viņu iesauca krievu armijā un nosūtīja uz Sevastopoli, jo tur bija jūras aviācija un flote. Viņš bija jūras aviācijas pulkā. Nelaimes gadījumā, kad bija jāglābj karabiedrs, Markus savainojās. Ievainojuma dēļ nevarēja turpināt strādāt inženierzinātnēs, tāpēc pārgāja uz tieslietām. Sevastopolē bija arī brālis Artūrs. Viņš beidza Maskavas Politehnisko institūtu un bija komandēts uz Sevastopoli. Tur bija arī jaunākais brālis Aleksandrs. Kara laikā māte bija evakuējusies uz Sevastopoli kopā ar jaunāko māsu Martu.
Tā nu viņi visi kopā – Markus, Artūrs, Aleksandrs, māte un māsa Marta – no Sevastopoles brauca atpakaļ uz Latviju. Tad bija jau boļševiku laiks. Kā saka Vigdas kundze, "sākās dzīve, kāda nu tā bija kara laikā. Nepārtrauktās bailēs par dēliem, kuri visi bija armijā. Viņi demobilizējās no krievu armijas. Mans tēvs un Artūrs stājās Latvijas armijā, kas veidojās. Militārās gaitas viņi sāka no nulles kā ierindas karavīri. Pēdējais armijā iestājās Aleksandrs, jo viņš saslima ar tīfu un ilgstoši ārstējās. Kad izveseļojās, pievienojās cīņai pret Bermontu."
Artūrs Ozols bija jūras mehāniķis un inženieris. Tolaik Latvijas Pagaidu valdība darbojās Liepājā, un vajadzēja salabot tvaikoni "Saratov", Artūru nosūtīja labot kuģi.
"Tajā laikā mans tēvs Markus ar savu rotu pavadīja Ulmani uz Liepāju," saka Vigda.
"Artūrs laboja ''Saratovu''. Citi sargāja Ulmani, bet vācieši nodevīgi rīkojās. Viņi gribēja Liepāju dabūt sev un gribēja apcietināt Ulmani. Viņš paspēja aizbēgt uz "Saratovu", kas jau bija salabots. Bet ar to labošanu bija tā. Kuģis stāvēja Liepājā, apgāzies uz sāniem, tam bija arī kapteinis, bet tvaikonis nebija lietojams. Mans onkulis, kara inženieris, ķērās pie darba. Vispirms bija jādabū tiesības uz kuģi, jo tas Latvijas armijai nepiederēja.
Kad Artūrs un Oskars bija Sevastopolē, viņiem bija uzdevums – tulkot jūras tiesības no vācu valodas uz krievu valodu. Mani tēvabrāļi visi ļoti labi zināja valodas – latviešu, vācu, angļu un franču. Tulkojot viņi uzzināja, kas tur rakstīts. Un rakstīts bija, ka kara laikā šādu kuģi var rekvizēt. To viņi pateica kara ministram Zālītim, kas bija Liepājā, un tā kuģi dabūja mūsu jaunizveidotai Latvijas valdībai."
Markus Ozols bija Kalpaka bataljonā no sākuma līdz galam. "Ieskaitot Latgali, visu atbrīvošanas karu izgāja mans tēvs. Visu. Pirmās kaujas bija pie Skrundas, pie Ventas, tālāk – Kalnciems, Piņķi. Un tā līdz pašai Rīgai," uzsver ordeņa kavaliera meita.
Bermontiādes laikā Markus ar brāli Oskaru piedalījās 1919. gada 10. oktobra kaujā pie Rīgas tiltiem, neļaujot ienaidniekam šķērsot Daugavu. Markus ar rotu noturējis ienaidnieka spiedienu. Tikmēr Oskars, inženieris, labi pārzinādams tilta mehānismus, spēcīgā bermontiešu apšaudē vadīja tilta pacelšanu. Tas deva iespēju mūsu karavīriem nostiprināties Daugavas labajā krastā.
Vigda Venta Grobiņa stāsta, kā tika ievainots jaunākais Ozolu brālis. Tas notika kaujā pie Rīgas, Spilves pļavās. Par šo kauju apbalvoja: "Aleksandrs jutis – ja viņš tagad neko nedarīs, tad būs jāatkāpjas un jāzaudē kauja. Un viņš, tā teikt, cēlās ar jaunu entuziasmu. Nezinu, saucot ''Urrā!'' vai kā, bet viņš parādījis, ka jāiet uz priekšu. Karavīri iedvesmojās un gāja. Tajā brīdī Aleksandrs dabūja ievainojumu galvā, bet viņš vēl skrēja uz priekšu, līdz saļima. Karavīri aizgāja uz priekšu, Aleksandrs vēlāk mira hospitālī."
Vigdai bija četri gadi, kad čekisti 1940. gadā arestēja tēvu. Notiesāja uz 10 gadiem un aizsūtīja uz Krieviju, uz Orenburgas apgabala Soļiļecku: "Tas ir cara laika cietums, katorgas cietums ar ārkārtīgi sliktu slavu. Tur viņu mērdēja. Tajā cietumā viņu tiesāja otrreiz. It kā par sacelšanās organizēšanu. Cietums bija ļoti tuvu dzelzceļa mezglam. Viņi tā kā skatījušies pa logu, cik un kādi ešeloni gājuši garām un skaitījuši. Tā skaitījās tā spiegošana. Bet nu kam tu tur spiegosi! Tēvu tiesāja un notiesāja uz nāvi. Bet viņš, paldies Dievam, neizdzīvoja [līdz soda izpildei], jo viņam bija kuņģa čūla, viņš badā faktiski nomira. Lietā bija izziņa, ka seši vai septiņi ieslodzītie ir nomiruši pirms nāves soda izpildīšanas."
Pret Vigdas tēvu Marku Ozolu padomju režīms vērsās smagi, jo viņš bija biedrības "Latvijas Vanagi" priekšnieks un Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljona komandieris, kā arī veica daudz dažādus sabiedriskos pienākumus. Brāļiem pārsvarā bija civili amati. Oskars Ozols iestājās leģionā un nonāca Vācijā, kur krita amerikāņu gūstā. Vēlāk izceļoja uz Zviedriju. Artūrs Ozols bija Jūrniecības departamenta direktors, tad direktors sērkociņu fabrikā "Vulkāns". Artūra Ozola ģimene bija turīga. Vēlāk aizbrauca uz Zviedriju.
Plašāk par Lāčplēša Kara ordeni lasi un skaties šeit:
Savukārt savas zināšanas par ordeni vari pārbaudīt vēsturnieka Mārtiņa Vāvera sastādītajā testā:
