Pēc vidusskolas Arta nolēma studēt kaimiņzemē. Bet pēc studijām gulbītis, kurš Sprīdīti aizveda mājās, Artu aizvilināja tālāk plašajā pasaulē. Viņa pieteicās ''Erasmus+'' programmai, kas paver dažādas durvis augstskolu absolventiem.
Igaunijā Arta studēja politiku un krosmedijus. Pēdējo viņa salīdzina ar pasaulslaveno Harija Potera stāstu. Stāsts nav tikai grāmata, bet arī filma, atrakciju parks, spēle. Krosmediji ir zinātne, kas māca informāciju pasniegt, izmantojot dažādas platformas. “Tā ir zinātne par mūsdienīgu satura plānošanu dažādās platformās.” Saņemot stipendiju, Arta nolēma doties uz Islandi. Sākotnēji domājusi mazajā salā palikt dažus mēnešus, bet nodzīvoja divus gadus.
Bija forši
Meitenei bija jāatrod darbs, kur strādāt. Iegūtā izglītība un iepriekšējā pieredze Artai lika izvēlēties medijus. Viņa stāsta, pirms tam rakstījusi sabiedrisko mediju portālam LSM.lv, tas bijis bonuss, Islandē meklējot darbu. Vēlējusies kļūt par politikas žurnālisti.
Uz skarbo salu Arta pārcēlās 25 gadu vecumā. Sāka strādāt redakcijā, rakstīja tekstus. Vēlāk strādājusi kā brīvžurnāliste, attīstījusi arī savu blogu. Arī citus darbus nesmādēja, pastrādāja kafejnīcā par viesmīli. Tas palīdz iepazīt un labāk saprast cilvēkus.
Kā tur bija dzīvot? “Tur bija forši!” smejas Arta. Gadi tur likuši paskatīties uz lietām no cita skatu punkta. Daudz ietekmējis tas, ka Islandē nevis cilvēks valda pār dabu, bet daba valda pār cilvēku. “Mēs [Islandē] jūtamies no dabas atkarīgi, un tā sajūta man ļoti patika,” Arta saka - tas bijis iemesls, kāpēc sākumā plānotie trīs mēneši pārtapa divos gados uz salas. Tur satikusi arī savu puisi, itāli.
Kopā jaunais pāris izdomājuši, ka vēlas būt satura veidotāji. “Veidosim saturu dažādiem projektiem, fotografēsim, mazliet tūrismu pievilksim klāt,” iepazīstot vietējos, Arta uzzināja par Islandi daudz vairāk, ne tikai no iebraucēja, tūrista skatu punkta. Viņa varēja tūristus aizvest uz vietām, par kurām neizlasīsi ceļvežos.
Tomēr svešie
Ar ko islandieši atšķiras no latviešiem? Arta saka, pastāv mīts - jo vairāk uz ziemeļiem, jo aukstāks cilvēks paliek. Tam viņa īsti nepiekrīt. Islande vēl atšķiras arī ar to, ka ir izolēta valsts, kas dzīvo savā ritmā. Lai pie šī ritma pierastu, vajag laiku. Iespējams, vairāk, nekā dzīvojot ārzemēs kontinentā.
Arta saka, latvieši ir arī disciplinētāki. Islandieši mazāk iespringst par lietām, vairāk paļaujas un plūst dzīves notikumiem līdzi. Protams, ritmu nosaka arī daba. “Bet tas bija interesanti, sevi pamainīt, iemācīties dzīvot mierīgāk,” stāsta Arta.
Un tas ir forši, līdz saproti, ka tās tomēr nav mājas, smaida Arta. Ar sajūtu, ka tomēr ir iebraucēja, viņa nevarēja aprast. Ārzemniekiem sevi ir vairāk jāpierāda. Tur dzīvojot, jāmācās arī viņu valoda. Arta saka, sākumā nebija plāna tur palikt ilgāku laiku, tāpēc prioritātes bija citas.
Dzīves līmenis Islandē ir augsts. Taču arī darbā uz iebraucējiem tomēr skatās citādāk. Arta atminas laiku, kad strādājusi kafejnīcā par supervaizoru. Islandieši, kuri bija viņas pakļautībā, tomēr saņēma vairāk. “Tā arī bija laba pieredze, pastrādāt bārā, iemācīties komunicēt, iemācīties lasīt cilvēkus,” Arta nesmādē dažādas pieredzes.
Laiks Itālijai
Arta saka, ka Islandē pēc oficiālajiem datiem ir ap 400 latviešu. Reāli aktīvi ir ap 100. Arta rakstīja blogu, un tā viņu uzmeklēja kāda sieviete, kura Islandē dzīvo jau padsmit gadu. Ieprecējusies. Abas satikās iedzert kafiju. “Latvieši ir visur,” smejas Arta.
Saikne ar Latviju Artai bija visu laiku. Viņa stāsta, ka aktīvi iesaistījusies dažādos projektos. Reikjavikā strādāja latviešu skoliņā, mācīja piecus sešus gadus vecus bērniņus. Jau kopš 2015. gada viņa iesaistās "2x2" pasaules latviešu semināra organizēšanā. Taču 2018. gadā, kad Latvija svinēja simtgadi, notika Dziesmu svētki, Arta saprata, ka grib mājās. Par visiem 100% tevi pieņems tikai mājās, saka atbraucēja.
Artas draugs ir liels Islandes fans. Viņa smejas - ja naktī draugu pamodinātu un teiktu: braucam tur atpakaļ! - viņš nevilcinoties brauktu. Taču pēc apmēram gada Latvijā pāris pārcēlies - šoreiz uz drauga dzimto Itāliju, Florenci. Puisim tur bija vairāki labi darba piedāvājumu, paskaidro Arta. “Laiks padzīvot Itālijā, no kurienes viņš nāk. Tad izlemsim, kur gribam būt,” Arta pieļauj, ka pēc laika abi atgriezīsies atpakaļ Latvijā.
Prasu, ko darīt, lai aizbraukušie brauktu atpakaļ? Arta saka, viņa uzskata, ka daļai aizbraucēju nav jāatgriežas. Viņa domā tos, kuri mūždien sūdzas par valsti. Bet pārējos Arta uzrunātu ar iespējām, kādas Latvija sniedz. Tādu nav maz, kaut vai kultūras ziņā. “Paķert emocionālā līmenī un saprast, ka tā [dzimtene] ir liela vērtība, no kurienes mēs nākam,” saka Arta. Viņa domā, ka ar laiku daļa aizbraukušo to sapratīs un tas būs stimuls atgriezties.
“Bet es domāju, ka neviens nav jāspiež atgriezties,” jāuzrunā ne tikai ar kultūru, bet arī ar vērtīgām lekcijām, kuras varētu sniegt cilvēki, kuri Latvijā ir autoritātes dažādās jomās. “Kuri pastāstītu, ka te [Latvijā] dzīves līmenis tomēr aug.” Aizbraucējiem arī jāsaka, ka te, Latvijā, arī spēs izmantot un novērtēt viņu tur iegūtās zināšanas un pieredzi.
Jauniešus atvilināt atpakaļ, pēc Artas domām, ir vieglāk. Ar labu darbu, kultūras iespējām. Bet, ja pieaudzis cilvēks emigrācijā devies naudas dēļ un ar aizvainojumu uz valsti, tad ar viņa atgriešanu būs grūtāk.
Arta saka, viņa aizbraucot atrada sevi. Taču viņai kā visiem citiem, kuri dzīvo prom no mājām, pietrūka ģimenes. “Man pietrūka māju, tas ir galvenais”. Trūka tās vides, kurā runā tavā valodā. Ko deva Islande? Arta saka - harmoniju un mieru.
